Gaiss ir vēss un plāns, skatienam paveras klinšainas kalnu grēdas. Izņemot vēju, vienīgās skaņas, ko dzirdi, ir mūku dziedājumi zemās balsīs un svētceļnieku lūgšanu murdoņa. Klosteros uz tevi pilnīgā klusumā un mierā veras milzīgas, zeltītas Budas statujas, ko apspīd jaku tauku sveces. Tādi ir mani pirmie iespaidi, nonākot Tibetas senajā galvaspilsētā Lhasā. 

Taču ir vēl arī citi iespaidi, kas saistās ar pamatīgām un teju vai nebeidzamām ķīniešu ierēdņu un robežsargu organizētām drošības un pases kontrolēm, pirms vispār tiek saņemta atļauja iebraukt Tibetas autonomajā reģionā. Šis nav gluži tas ceļojums, kurā savā nodabā var brīvi klīst apkārt, ļaujoties tikai savai personīgajai izzināšanas kārei, – nāksies rēķināties ar Ķīnas valdības akreditēta tūrisma biroja pārstāvju klātbūtni. Taču mūsu gadījumā šī pieredze bija pozitīva – vietējais Tibetas gids runāja labā angļu valodā un ar lielu entuziasmu iepazīstināja ar skaistākajām un ievērības cienīgākajām Tibetas vietām, ko savā aptuveni nedēļu garajā ceļojumā varējām pagūt apskatīt. 

Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

Mūsu pirmais pieturpunkts – Lhasa – atrodas augstāk par 3500 m virs jūras līmeņa, kas jau nozīmē lielākas vai mazākas adaptācijas grūtības augstkalnu apstākļos. To, kā katra cilvēka organisms reaģē šādos retinātā gaisa apstākļos, kuros jau ir par procentiem 30 mazāk skābekļa, nekā ierasts, iepriekš ir grūti prognozēt, bet palīdz kofeīnu saturošas pretsāpju tabletes (vieglākos gadījumos) līdz speciālajiem augstuma slimības medikamentiem. Taču vispārīgi derīgs ieteikums ir sākt savus piedzīvojumus šajā reģionā pakāpeniski, iet un jo īpaši kāpt lēnāk, nekā ierasts, nepārspīlēt ar ēšanu un dzeršanu, īpašu piesardzību ievērojot pret grādīgajiem dzērieniem.

Tibetieši vēsturiski ir nomadu tauta, kas nozīmē, ka viņu ēdienkarte atbilstoši augstkalnu apstākļiem ir visai askētiska. Galvenais pārtikas produkts līdz pat mūsdienām ir campa – apgrauzdēti un pēc tam samalti mieži. Šādus miltus tibetieši mēdz sabērt bļodiņā un tāpat, saujā pagrābjot, ēst, uzdzerot kādu šķidrumu, piemēram, tēju. Vēl tos mēdz, iemērcot tējā, saspaidīt mazā bumbiņā un tad ēst. No campas miltiem, atjaucot ar ūdeni, tiek cepti arī plāceņi, kas līdzīgi maizei. Labs papildinājums campai ir sviesta tēja, ko personīgi nobaudījām teltī Everesta kalna piekājē. Lielais aukstums, griezīgais vējš un augstkalnu slimības radītais apdullums ļāva no sirds izbaudīt šo garšas ziņā visai īpatnējo dzērienu. Sviesta tēja parasti tiek gatavota no Ķīnas tējas, kam pievieno sāli, sodu un izkausētu, iespējams, jaka sviestu. Jaks vispār ir viena no lielākajām tibetiešu ikdienas sadzīves vērtībām, no kura izmantots tiek gan iegūtais piens, gan gaļa, gan vilna (apģērbam un teltīm), gan āda dažādiem sadzīves priekšmetiem un laivām, līdz pat mēsliem, kas joprojām redzami sakrauti glītās kaudzītēs pie tibetiešu dzīves vietām un kalpo kā kurināmais materiāls. 

Visu rakstu Doties uz pasaules jumtu lasiet piektdienas, 4.janvāra laikrakstā Dienas Bizness! Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski! 

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.