Svarīgākā ir vēlme izzināt un meklēt līdz šim neiepazīto. DB uzrunāja vairākus uzņēmējus, un katram no tiem bija sava formula Latvijas apceļošanai.

Jūras vilināti
Finalmente piedzīvojumu vadītāja Baiba Ābelniece ir pārliecināta, ka Latvijas dabas lielā vērtība ir jūras krasts. Šogad izveidots maršruts Jūrtaka, kas palīdz plānot pārgājienu gar visu Latvijas piekrasti. Jūrtakas mājaslapā var iepazīties ar ieteikumiem un uzzināt, kur labāk iet gar pašu jūras krastu un kur plānot maršrutu pa kāpām, šajās vietās arī izveidota marķēta distance (norādes uz kokiem). Interesanti, ka, vidēji dienā veicot 15–20 km, visu Latvijas jūras piekrasti var noiet 30 dienās. Jūras vilināta tikusi arī reputācijas vadības kompānijas Lejiņa un Šleiers vadītāja Dagnija Lejiņa, kura Latviju apceļo, dodoties pārgājienos, visbiežāk – gar jūru, tos mēro gan viena, gan kopā ar draugiem.
«Pārgājienos ieraugu Latviju no cita skatu punkta, jo dabā var nepastarpinātā veidā sajust mūsu zemi. Biežāk izvēlos iet gar jūru, nevis lauku ceļiem, jo tur nereti mēdz būt suņi, kuri izskrien no savas sētas robežas, un man ir bail. Soļojot gar jūru, ir drošības izjūta, ceļā gūstu enerģiju, atelpu. Nav jābrauc uz ārzemēm, lai iegūtu t.s. digitālo detoksikāciju,» ir pārliecināta D. Lejiņa. Taujāta, vai ceļā meklē arī kādus apskates objektus, viņa atzīst, ka patīk bezmērķīgums, ļaušanās nejaušībai, kas sniedz piedzīvojuma garšu. Tāpat viņa iecienījusi pārgājiena sākumā vai beigās ieturēt maltīti kādā restorānā, kas ir tuvumā, un pārnakšņot reģionos esošajās viesnīcās. «Mūsu gandrīz 500 km garā jūras līnija sniedz plašas iespējas atpūtai dabā, ar ģimeni vai klusumā ar sevi. Piemēram, mani draugi jau vairākus gadus veic projektu – apiet apkārt Latvijai. Pa gabaliņam, kad sanāk laiks, noejot divas trīs dienas pēc kārtas. Man šķiet, ka tā ir lieliska ideja un dod iespēju ikvienam veselīgā un aizraujošā veidā iepazīt mūsu zemi. Mani favorīti ir izkaisītā ciematu rinda, sākot no Ragaciema, līdz pat Kolkas ragam,» stāsta vīna darītavas Abavas saimniece Liene Barkāne.

Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski! 

Palu upju piedzīvojums
«Vietu, ko Latvijā apskatīt, ejot vai braucot ar riteņiem, laivām, ir tiešām daudz: Abavas ieleja ar iespēju degustēt vīnu un sidru, purva laipas ir ne tikai Ķemeros, bet arī Dunikas purvā Kurzemē vai Tīrumnieku purvā Lubānas mitrājā. Tāpat ir vērts apskatīt Latgales ezerus,» pauž B. Ābelniece.
Arī Bigbank vadītājs Ģirts Kurmis dod priekšroku nevis laiskai, bet aktīvai atpūtai un Latviju iepazīst, izstaigājot pašmāju dabas takas. «Cenas tīrelis un Ķemeru purvu taka ir baudāma gan vasarā, gan ziemā. Tiesa, savulaik tā bija tāda diskrētāka vieta, bet tagad brīvdienās pa purva takām iecienījuši staigāt ļoti daudzi cilvēki. Ja vēlas iegūt absolūtu mieru, iesaku turp doties ziemā. Pagājušajā ziemā devāmies uz Ķemeru purvu aizraujošā nakts slēpošanas piedzīvojumā,» atminas Ģ. Kurmis. Viņam sirdij tuva ir arī laivošana. Nenoliedzami, viena no populārākajām upēm ir Gauja, taču viņš mudina atkāpties no klasikas un pavasaros doties braucienā pa palu upēm – Ogri vai Amatu, kas pavisam noteikti būs piedzīvojums. Savukārt ziemā Ģ. Kurmis laivu nomaina pret slēpēm un nesmādē nedz kalnu, nedz distanču slēpošanu, kurai, viņaprāt, Rīgā labākā vieta ir Biķernieku trasē, bet ārpus galvaspilsētas viņš iecienījis ar distanču slēpēm slidināties pa Reiņa trasi, kas vienmēr ir kopta un ar «saprātīgu» reljefu. Savukārt uz kalnu Ģ. Kurmis pošas pašā rīta agrumā, lai tas nebūtu jādala ar desmitiem citu slēpotāju. «Rīta šarms ir neaptverams un pasakains. Nevajag nekādus Alpus, jo arī uz mūsu kalniem var izslēpoties slapju muguru,» secina Ģ. Kurmis.

Sakrālais tūrisms
Privātskolu tīkla Patnis īpašniece Zane Ozola pēta un iepazīst Latvijas sakrālās vietas. Biežāk ceļš ir vedis uz Latgales pusi, kur apskatītas jau zināmas vietas, kas aizvien atklājas jaunā gaismā, ir bijuši arī vairāki jaunatklājumi.
«Dzīvoju Lielvārdē, un Latgalē var nokļūt, braucot pa diviem ceļiem – Daugavai pa vienu vai otru pusi. Ceļa posmā starp Klidziņu un Jaunjelgavu ir vērts piestāt pie Daugavas un izbraukt nelielu ceļa posmu ar kuģīti Balta kaza, kas tur regulāri kursē, kā arī pati Jaunjelgava ir skaista Latvijas vecā mazpilsēta ar senatnes elpu. Šobrīd tā nav tranzīta krustpunkts un, šķiet, varētu būt pamesta novārtā, bet tā nav tiesa. Jaunjelgavā ir skaista vecā apbūve, koka mājas. Kopumā pilsēta ir ļoti sakopta, un tur ir atjaunots dambis gar Daugavu, centrālais laukums, kā arī apskatāmas četras dažādu konfesiju baznīcas,» stāsta Z. Ozola.
Jēkabpilī viņa iesaka pa ceļam piestāt un apskatīt tur esošās baznīcas. Daļa ir noplukušas, bet daļa ir ieguvusi jaunus vaibstus. Pieturas punkta vērta ir arī pati Jēkabpils, kas ir sakopta un kur ir ne vien daudz baznīcu, bet arī vidē izvietoti mākslas objekti. «Jēkabpilī Daugavas krastā ir skaists vecticībnieku (tagad pareizticīgo) klosteris, un tā teritorijā ir kapela un divas baznīcas. Vienai no tām ir mazākās baznīcas tituls Latvijā. Sakrālā tūrisma braucienā devos arī uz Rēzekni, kur atrodas sinagoga. Protams, visiem ir labi zināms Aglonas baziliks, bet es meklēju mazās un neatklātās vietas, kuras zina vietējie, bet tie, kas dzīvo tālāk, par šādu vietu eksistenci pat nenojauš,» stāsta Z. Ozola.

Velo «seglos»
Swedbank finanšu institūta vadītājs Reinis Jansons šajā vasarā devās piedzīvojumā pa Latviju velosipēda «seglos», jo kopā ar domubiedriem pa perimetru apbrauca apkārt Latvijai, kopumā mērojot 1800 km. «Ja mēs būtu braukuši, nenovirzoties no trases, būtu mazāk, bet mēs devāmies arī uz apskates objektiem, kas bija tuvu trasei. To izbraucām piecos posmos un katru reizi mināmies trīs četras dienas. Piestājām pie visiem Latvijas tālākajiem punktiem un apskatījām tur esošās skulptūras. Piemēram, dienvidu tālākajā punktā ir saules puķes skulptūra, bet austrumu galā pie Krievijas robežas – Austras koks,» stāsta R. Jansons.
Velo piedzīvojuma laikā daudz sanāca braukt arī gar jūru, un tur ceļā tika apskatīta ne viena vien bāka. Tiesa, ne visas ir atvērtas apmeklētājiem vai arī strādāja konkrētās stundās. Iespaidīgs ir Liepājas pludmalē esošais Ziemeļu forts. «Ceļa posmā gar Lietuvas robežu varēja novērot dabas plašumu. Bijām tur magoņu ziedēšanas laikā, kad pļavas un klajumi bija klāti ar oranžiem ziediem. Mūsu atklājums bija Zemgalē esoša Gārsene, kuras tuvumā ir daudz piļu un muižu. Par Gārsenes pili iepriekš neko nebiju dzirdējis, bet tā ir apskates vērta celtne, kas pēc struktūras ir līdzīga Bīriņu pilij,» stāsta R. Jansons.
Savukārt posmā, kad R. Jansons uz velosipēda ripoja Daugavpils un vēlāk Valgas virzienā, interesants objekts bijis Draudzības kurgāns. Šis objekts 1959. gadā Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas robežu saskares punktā tika izveidots par piemiņu triju kaimiņvalstu tautu draudzībai II Pasaules kara laikā. «Braucot pa Latgali ar velosipēdu, ir jārēķinās, ka ne visos ciemos un mazajās pilsētās ir kafejnīcas. Visbiežāk ēdienu pirkām nelielos veikalos, bet vietām pat to nebija, jo vietējie sev nepieciešamos pārtikas produktus iepērk auto veikalā. Arī naktsmājas šajā Latvijas pusē nav plašā klāstā, līdz ar to ceļojums ir rūpīgāk jāplāno,» pieredzē dalās R. Jansons.
Uz divriteņa apceļot Latviju iecienījis ir arī Sporta aģentūras direktors, Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidents, dažādu sacīkšu organizators Igo Japiņš. «Ar kājām par lēnu, ar auto par ātru, bet ar velosipēdu daudz ko var redzēt. Arī daudzas Latvijas pilsētas es iepazīstu, jo tajās organizējam velo sacensības. Man īpaši mīļas ir Kuldīga un Talsi, kas abas savā ziņā ir līdzīgas, jo saglabājušās senās mājas. Es iesaku šīs pilsētas izstaigāt agrās rīta stundās, kad ielas vēl nav ļaužu piepildītas,» mudina I. Japiņš, kurš Latvijas apceļošanu saista arī ar makšķerēšanu. Viņa iecienītākais loms ir foreles. Nolūkā tās noķert tiek mērots ceļš uz maz zināmām vietām un upēm, kur paveras skaistas dabas ainas.

Ceļ godā Cēsis
SIA Pilsētvides serviss valdes loceklis Jurģis Ugors ir īstens Cēsu patriots, kurš mudina savu dzimto pilsētu apciemot visos gadalaikos. Viņaprāt, zelta rudens nav jābrauc lūkot uz ļaužu pārpildīto Siguldu, bet gan Cēsīm. «Pie mums viss notiek, un cēsnieki ir patriotiski un lepni par savu pilsētu. Pat tie, kuri ikdienas gaitas pavada Rīgā, ar vienu roku pieturas pie Cēsīm. Pilsēta attīstās, un arī kultūras dzīve kūsā gan saistībā ar Vidzemes koncertzālē notiekošajām aktivitātēm, gan citiem pasākumiem, piemēram, sarunu festivālu Lampa, kura laikā ik gadus pilsēta pieplūst ar cilvēkiem, kā arī interesentus piesaista Cēsu Mākslas festivāls,» stāsta J. Ugors. Pilsētā līdzās kultūras baudīšanai apskates vērta ir arī centrā esošā viduslaiku pils ar dārzu pie tās. Pēdējos gados tur durvis vērušas vairākas jaunas naktsmītnes, tostarp Santa Villa, kas atrodas ārpus pilsētas centra Gaujas senlejā. Tāpat cēsinieks ar lepnumu piemin vecpilsētas sirdī esošo viesnīcu Vanadziņa māja. Abās vietās viņš iesaka ieturēt arī maltīti. Īpaši iecienītas ir eksotiskās naktsmājas Čiekurs, kas atrodas kokos ar skatu uz Niniera ezeru, kurš pēdējā laikā nonācis uz popularitātes viļņa rūdīšanās entuziastu vidū. «Pieminēšanas vērtas ir Cīrulīšu dabas takas. Cēsīs iesaku aizbraukt arī uz svētavotu, kuram pēc nostāstiem piemīt dziednieciskas spējas, tas atrodas Gaujas senlejā, Cīrulīšu teritorijā. Pilsētā ir arī inovācijas centrs Zinoo, un drīzumā Cīrulīšos tiks celts jauns zinātniskais centrs,» aktualitātēs dalās J. Ugors.

Pilis un muižas
«Lai arī pēdējos gados ar ģimeni daļu gada pavadām savos vīna laukos un ilgstoši ceļojumi pa Latviju nesanāk, cenšamies regulāri doties uz kādu no mūsu zemes nostūriem. Manu ceļošanas plānu nosaka divi vienkārši faktori – dabas takas, muižas un pilis. Dabas takas – manai ziemeļu dvēselei, savukārt skaistā arhitektūra un pagātnes elpa – prātam un acīm,» stāsta vīna darītavas Abavas saimniece Liene Barkāne. Viņas favorīts ir Gaujas nacionālais parks, kur ar plašo radu saimi katru gadu tiek izieta kāda taka ar tās objektiem – Ērgļu klinti, Zvārtas iezi, Raganas katlu Siguldā, Kaļķugravas avotiņu u.c. Savukārt Kandavā noteikti ievērības cienīga ir Čužu purva taka. «Tāpat Tīreļu purva apmeklējums un supošana pavasarī un vasarā noteikti ir tā vērta. Rāmie purva saullēkti ir iespaidīgi. Salīdzinoši netālu, pie Sējas, ir Baskāju taka un Lāčupītes dendrārijs, pēc kuriem vērts iegriezties arī ciemos pie mums vīna darītavā Abavas. Mūsu saimniecība atrodas pie Sabiles, līdz ar to esmu pa gadiem labi iepazinusi apkārtējos novadus. Abavas ieleja sniedz, manuprāt, vienu no labākajām laivošanas iespējām. Tik skaistus krastus kā posmā Kandava-Renda reti kur atradīsiet,» rekomendē L. Barkāne. Savukārt starp pilsētu «odziņām» viņa izceļ Marka Rotko centru Daugavpilī, kur ir iespējams arī pārnakšņot. «Mums ar draugiem pirms kāda laika bija tradīcija – katru gadu uz vairākām dienām devāmies apbraukāt kādu no Latvijas novadiem, īpašu uzmanību veltot mazajiem ciemiem, kas ir prom no pilsētu centriem, bet kuros saglabājusies vēstures elpa – muižas, pilis, parki, senā arhitektūra. Man īpaši patika Dundagas, Abgunstes, Odzienas, Cesvaines, Kalnmuižas pils, Kukšu muiža, un, protams, īpaša pērle ir Rūmenes muiža,» uzskaita L. Barkāne.

Dabas taku mednieki
«Latvijas daba ir tas unikālais, par ko mums būt lepniem un baudīt. Arī rudenī – lai arī šķiet drēgns, atliek tikai silti saģērbties un doties kāda jauna maršruta izpētē. Kad kokiem ir nobirušas lapas, īpaši labi apskatāmi smilšakmens un dolomīta atsegumi. Gaujas nacionālajā parkā un tā apkārtnē atrodas vairāki interesanti apskates objekti, kas krāšņo pārgājienus – Sietiņiezis, Līču-Laņģu klintis, jau populārā Amatas taka ir ejama katrā gadalaikā, un no jauna atklāsiet kaut ko neredzētu,» mudina B. Ābelniece. Katru nedēļas nogali aizbēgt no Rīgas mūriem cenšas arī Madara Cosmetics mārketinga vadītāja Kristiāna Antonišķe. Viņas ģimenē aug trīs bērni, kuriem viņa brīvdienās vēlas dot iespēju būt dabā. «Manam draugam ir tāds niķis, ka viņš nevēlas uz vienu vietu braukt atkārtoti, līdz ar to tas ir izaicinājums katru nedēļu izdomāt, kurp dosimies. Latvija ir tik liela, cik tā ir, bet lielisks palīgs ir aplikācija dodies.lv, tajā ir atzīmēti dažādi punkti Latvijā, kur var būt pie dabas. Ir gan zināmas vietas un lietas, bet ir arī dažādi atklājumi. Mūsu ģimenei patīkams atklājums bija Liepa, kas ir apdzīvota vieta Priekuļu novadā. Tur tuvumā ir vairākas dabas takas. Kopumā aplikācijā ir norādītas tādas dabas takas, kas ir izejamas un labiekārtotas, tas, ejot kopā ar bērniem, ir svarīgs faktors. Turklāt tās ir arī novērtētas pēc grūtības pakāpes,» skaidro K. Antonišķe.

Caur mūziku
Maxima Latvija pārtikas ražošanas departamenta direktors Vilnis Cīrulis iepazīst Latvijas reģionus un tās koncertu vietas, dodoties līdzi savam dēlam –mūziķim. «Lai gan Latvija nav liela, tomēr skābputru Kurzemē un Latgalē vāra citādi. Latvijā ir daudz atšķirīgā katrā reģionā, un to ir vērts izjust, saskatīt un iepazīt. Dēls ir koncertējis tādās maz zināmās vietās kā Mežmuižas pilī Augstkalnes pagastā un Ungurmuižas kungu māja, kas atrodas Gaujas nacionālā parka teritorijā Pārgaujas novada Raiskuma pagasta Unguros. Kā gan es, dzīvojot Inčukalnā, varētu uzzināt par tādām vietām, kas publiski nav plaši zināmas? Tās var iepazīt, tikai ceļojot pa Latviju,» viņš atzīst. Caur mūziku tuvāk iepazītas arī tādas Latvijas pilsētas kā Ventspils un Kuldīga, kur ir vērts vismaz dienu pavadīt, lai izstaigātu mazās ieliņas un izbaudītu šo pilsētu restorānu kultūru. Latvijas koncertzālēs ir plaša kultūras programma, piemēram, Vidzemes koncertzāle Cēsīs, Baltais flīģelis Siguldā, Liepājas koncertzāle Lielais dzintars.

Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!