«Arī Liepājā es visus pavārus, kas šeit ir, zinu. Pie sevis viņus var atvilināt un nopirkt tikai par lielāku naudu. Darbinieks var palikt kā prostitūta. Nākamais viņu nopirks par vēl lielāku naudu, un tā viņi rotē,» viņa stāsta.

Uzņēmēja nespēj iedomāties, kā spētu atrast darbiniekus, ja tagad kādam no malas bez personīgiem kontaktiem Liepājā būtu jāatver restorāns. Viņasprāt, ēdināšanas nozares vadītāji ir iedzīti stūrī, jo nav, kas strādā. «Atnāk un pasaka – es strādāšu par pavāru, bet nekad to neesmu darījis. Gandrīz esi laimīgs, ka esi atradis kādu, kam ir divas rokas un kājas vai kas vienkārši grib strādāt. Es savus darbiniekus visiem spēkiem paturu, lai nevienam nav domas kaut kur skriet, lai viņi jūtas labi šajā vidē. Vienīgais veids, kā savu biznesu noturēt – veidojot uzņēmumā ģimenes sajūtu. Ja viņiem ir kaut kādas problēmas, jāmēģina personīgi atbalstīt, tad cilvēks to novērtē.»

Pēc A. Kukītes domām, pats sāpīgākais ēdināšanas biznesā ir tad, ja kāds noliek uz galda atlūgumu. Restorāna vadītājas pieredzē ir arī veiksmes stāsti, kad pieņēmusi darbinieku bez pavāra izglītības. «Mums ir bijuši fenomenāli brīnumi, ka strādā cilvēks, kuram ar šo profesiju nav nekāda sakara, bet kas dvēselē ir mākslinieks. Brīžiem varbūt kāda meitene savam vīram mājās taisa garšīgāk nekā dažā labā vietā pavārs.»

Šobrīd A. Kukīte vada 33 darbinieku lielu komandu. Uz Kursas Laika jautājumu, vai nepieciešamības gadījumā būtu gatava uzņemt darbiniekus no ārvalstīm, viņa atbild: «Tas būtu tikai interesanti. Es vienmēr esmu bijusi par to, ka mazliet arī krāsas jāpajauc.»