Par izdegšanas sindromu visur pasaulē runā salīdzinoši nesen – tikai kopš 20. gadsimta 80. gadiem. Tas gan nenozīmē, ka izdegšanas pirms tam nebūtu bijis, vienkārši to vai nu ignorēja, vai arī sasaistīja, piemēram, ar depresiju vai t.s. profesionālo deformāciju, piemēram, ārstu gadījumā.

«Izdegšana ir ar darbu saistīta bezcerības sajūta, ticības zudums tam, ka ar savu darbu spēj kaut ko panākt. Šīs sajūtas dēļ persona vairs nespēj saņemties darbam, būtiski krītas darba kvalitāte, zūd vēlme paveikt darbu labi. Tomēr nevajadzētu katru vilšanos vai nepatiku pret darbu saukt par izdegšanu. Izdegšana ir iztukšošanās smagā formā, kas parasti ietekmē personas darba dzīvi vēl gadiem ilgi vai varbūt pat visu darba mūžu. Latvijā precīzi mērījumi nav veikti, tomēr ir skaidrs, ka izdegšana izteiktākā vai mazāk izteiktā formā ir raksturīga vērā ņemamai sabiedrības daļai. Ir dažādi dati par tās popularitāti, tomēr nopietnā formā tā varētu būt raksturīga apmēram 5% strādājošo, bet zināmas izdegšanas pazīmes ir novērojamas pat vairākiem desmitiem procentu strādājošo,» saka organizāciju psihologs Reinis Lazda, CreaTest īpašnieks un Latvijas Psihologu apvienības valdes priekšsēdētājs.

R. Lazda stāsta, ka ir vairāki cilvēku tipi, kuri ir īpaši pakļauti izdegšanas riskam. Tie ir cilvēki ar augstām ambīcijām, paaugstinātu jūtīgumu pret stresu, vēlmi darīt pasauli labāku. Jo augstāki ir izvirzītie mērķi, jo lielāks risks, ka tos neizdosies sasniegt, vismaz ne iecerētajos termiņos. Tāpat izdegšana ir raksturīgāka profesijās ar augstu atbildību, augstu stresu, pretrunīgām prasībām, zemu atalgojumu un neskaidriem darba rezultātiem. Starp izdegšanai pakļautākajām darbības jomām ir medicīniskais personāls, skolotāji.

Svarīgi būtu iespēju robežās izvairīties no riska faktoriem – kontroles trūkuma pār savu darbu un rezultātiem, darbu, kas nonāk pretrunā ar paša morāles standartiem, darbu, kur atalgojums nav sasaistīts ar sniegumu, pārslodzi, negodīgu darba vietas politiku vai nebeidzamiem konfliktiem ar kolēģiem. Lielākoties tie diemžēl ir faktori, kurus atsevišķam darbiniekam novērst varētu nebūt pa spēkam, tādēļ liela atbildība ir darba devējam, bet darbiniekam, izvērtējot apstākļus, būtu jāmeklē cits darbs,» viņš norāda.

Ja ir aizdomas par izdegšanu, ideālā gadījumā būtu vērsties pie psihologa vai psihoterapeita. «Tomēr šeit ir paradokss – izdegšanas dēļ rodas sarežģījumi darba dzīvē, tādēļ izdegšanas piemeklētajiem bieži nemaz nav naudas, lai varētu apmeklēt psihologa pakalpojumus. Un izdevumi šajā gadījumā, kā zināms, gandrīz visos gadījumos ir pilnībā jāsedz pašam. Tādēļ vislabāk būtu visiem spēkiem izvairīties no izdegšanas,» saka R. Lazda.

Ja tomēr izdegšana ir piemeklējusi un jāiztiek ar saviem spēkiem, tad ieteicamākie soļi būtu pēc iespējas samazināt savu darba slodzi un iespēju robežās darīt tādu darbu, kurā būtu pēc iespējas samazināti izdegšanas riski. Tāpat viņš iesaka pārskatīt savas dzīves mērķus, koriģēt tos tuvākus realitātei un vairāk orientēties uz īstermiņa mērķu sasniegšanu.