Jumiķim un mūziķim Valdim Vucānam pēc Doma baznīcas jumta rekonstrukcijas darbu vadīšanas šķita, ka viņš ir sasniedzis karjeras augstāko punktu. Piezemēšanās realitātē no šī emocionālā tramplīna lika sasparoties un pieņemt lēmumu atgriezties dzimtajā Latgalē, lai šeit nestu vēsti par ilgmūžīgiem jumtiem.
Valdis Latgalē ir dzimis un audzis – Preiļos. Viņš smejas – kā jau īsts Latgaļu džeks pēc vidusskolas braucis uz Rīgu. «Dzīve ir kā klavieres – ir balts taustiņš, melns, atkal balts un melns, pa vidu uzraksts «Rīga», tad atkal – balts, melns... Beigās tikai vāks,» Latgales jauniešu raušanos uz galvaspilsētu kariķē Valdis. Arī naudas bijis tik, cik īstam latgaļu džekam varētu būt, tāpēc bija vienlaikus jāstudē un jāpelna iztika. Valdis ieguva nodokļu inspektora diplomu Rīgas Tehniskajā universitātē, kā tagad pats atzīst – vairāk mācoties mācīšanās pēc, nevis meklējot studijās jēgu un pamatu nākotnei. Taču tagad, izveidojot savu uzņēmumu, orientēšanās nodokļu jomā izrādījusies visai noderīga.
Sākotnēji Valdis vasarās vienkārši piestrādājis jumiķiem par palīgu – pienesis, padevis, krāsojis. Viņu jau no pirmās dienas nebiedēja darbs augstumā, tieši pretēji – tā bija iespēja iegūt līdz tam nebaudītu adrenalīna devu. Valdis dzīvojās pa jumtiem, priecājās par dažkārt asajām izjūtām un palēnām sāka iepazīt jumiķa darbu. Pamazām, bet līdz kaulam. «Var jau likties – kas tad tur – jumtu uzsist. Tomēr, kad sāc strādāt pie nopietniem objektiem, ar ilgmūžīgiem materiāliem, kur jāpielieto speciālas zināšanas un tehnoloģijas, ko jāapgūst kursos ārzemēs, tad interese nevilšus piedzimst,» atceras Valdis.
Mācījies no nozares profesionāļiem, apmeklējis kursus un seminārus, lai piesūktos maksimāli pilns ar aroda prasmēm un zināšanām. Tā Valdis pa jumtiem, kā pats saka, dauzījies desmit gadu garumā. Sācis piedalīties Latvijas jumiķu apvienības rīkotajos jumiķu čempionātos. Tā kā apvienība ir arī Pasaules jumiķu federācijas biedrs, jaunajiem speciālistiem no Latvijas paveras iespēja startēt arī pasaules mēroga profesionālajos konkursos. Valdis pasaules jumiķu čempionātā piedalījās trīs reizes – pirmo reizi jau 2009. gadā Sanktpēterburgā, pēc trim gadiem Šveicē. Abas reizes iegūta prestižā otrā vieta. 2016. gadā Valdis uz čempionātu Polijas galvaspilsētā Varšavā devās jau kā treneris, un viņa vadībā Latvijas jaunie jumta talanti atkal ieguva otro vietu. Tādējādi sanāk, ka Valdis ir trīskārtējs pasaules vicečempions jauno jumiķu sacensībās. Šogad čempionāts pirmo reizi notiks Rīgā, un šajā reizē Valdis darbosies vēl citā ampluā – jau kā tiesnesis, parādot, cik mērķtiecīgi virzījies, pilnveidojoties savā arodā.
Tramplīns no Rīgas Doma
Valdis paspējis strādāt gan galvaspilsētas namu virsotnēs, gan uz jumtiem citur Latvijā un arī ārpus mūsu valsts. «Interesanti, ka tieši brīdī, kad apjautu, ka esmu paveicis jau diezgan daudz, pieņēmu iekšējo aicinājumu atgriezties Latgalē,» stāsta Valdis. Viņa Rīgas periods ilga 11 gadus. Rīgas laika sākumā topošais jumiķis bija sapņojis nomainīt Doma baznīcai jumtu vai vismaz strādāt uz šī nozīmīgā jumta. Pagāja seši septiņi gadi, un Valdim bija šāda iespēja, pagāja vēl trīs gadi, un Valdis jau bija galvenais meistars, kad tika restaurēts Doma baznīcas tornis. Tās bija ugunskristības nupat iegūtajam meistara diplomam.
Kad darbs pie Doma baznīcas jumta bija pabeigts, radusies sajūta, ka augstāk vairs nav, kurp tiekties. Tas bija milzīgs pacēlums, tagad atzīst Valdis. Darbi nācijai nozīmīgajā celtnē bija kā lēciens no superaugsta tramplīna. Pēc piezemēšanās profesionālā dzīve pēkšņi šķita noplakusi, augstākus mērķus bija grūti izvirzīt. Tas bija lūzuma punkts, kurā arvien urdošāk sevi pieteica ikkatru Rīgā pavadīto gadu klātesošā sajūta par to, ka gribas uz mājām, ka Latgalē ir mierīgāk, foršāk, tur ir ģimene, radi, tur ir viss, atminas Valdis. Viens no atgriešanās lēmuma stūrakmeņiem bija tas, ka Latgalē nebija neviena profesionāla jumiķu uzņēmuma. Ar kolēģiem Rīgā nosmējuši, ka Valdim te būs tāds nearts lauks. «Kā man te ies, es nezināju. Vienkārši savācu mantas, instrumentus un braucu,» Valdis atceras notikumus pirms diviem gadiem.
Sākumā viņš vēl kādu brīdi pabieži braukājis uz Rīgu, dreifējot šurpu turpu, lai pabeigtu iesāktos darbus, tiktos ar klientiem. Vienlaikus viņš mēģināja saprast, kāds ir cilvēku skatījums uz jumtu pasauli Latgalē. «Divi gadi ir pagājuši, un uzņēmums darbojas, taisām jumtus Latgalei!» Valdis var uzsist sev uz pleca. Uzņēmuma nosaukums ir lakonisks – VV jumti. Arī pēc diviem gadiem šāda profila uzņēmumu Latgalē nav.
Visu rakstu Pilnības sajūta lasiet žurnālā Biznesa Plāns. Laikraksta Dienas Bizness abonenti žurnālu saņēma bez maksas, bet tas nopērkams elektroniski.
