«Man patīk, ka viņām ir spīdīgas acis. Viņas arī izskatās mīļas. Un viņām ir dzimšanas dienas,» tā par Ty mīkstajām rotaļlietām izsakās desmit gadus vecā Māra. Katru vakaru sev līdzās viņa izgulda 14 lielākas un mazākas košas un ne tik košas plīša mantas, un katru reizi, kad viņai ir iespēja izvēlēties rotaļlietu veikalā kaut ko jaunu nopirkt, viņai grūti neizvēlēties vēl vienu «mīļumu», jo tur vienmēr ir kāda jauna: šomēnes neonrozā pūdelis, nākammēnes – lillā delfīns, vēl pēc mēneša – pūce visās varavīksnes krāsās.

Māra nav vienīgā, kurai patīk amerikāņu rotaļlietu ražotāja Ty mīkstās spēļmantas ar oficiālo nosaukumu Beanie Boo. Kaut, iespējams, pirmais histēriskais vilnis ir garām (mūsdienās pieprasījums pēc spēļmantām, ar retiem izņēmumiem, ir viļņveidīgs – pēkšņi to vajag visiem un pēc kāda laika – gandrīz nevienam), tomēr košās mantas ar spīguļojošajām acīm vēl joprojām ir populāras. Tās gan nevar sacensties popularitātē ar savām priekšgājējām Beanie Babies.

Beigtie kaķi

Ty, kas, pēc pašas kompānijas ieskatiem, ir lielākā mīksto rotaļlietu ražotāja pasaulē, 1986. gadā radīja topošais aktieris un izbijis rotaļlietu kompānijas darbinieks Taijs Vorners (Ty Warner). Nav īsti skaidrs, viņu atlaida vai viņš pats aizgāja, bet, atstājot savu iepriekšējo un vienīgo darbavietu, Vorners visas kārtis, tostarp no tēva mantotos 50 tūkstošus ASV dolāru, lika uz plīša mantiņām. Himalaju kaķus, kas bija pirmās Ty mīkstās mantiņas, vietējos veikalos labi pirka, tikai konkurenti tās bija iesaukuši par roadkill (uz ceļa nobraukti dzīvnieki – angļu val.). Tādu neglaimojošu iesauku Vornera darinājumi nopelnīja, jo tie bija pildīti ar mazām polivinilbumbiņām, turklāt mazliet nepiepildīti, tāpēc bija mīkstāki un «dzīvīgāki» nekā tradicionālās stīvās plīša mantas. Desmit gadu laikā kompānijas katalogs piepildījās ar jau pārdesmit dažādiem pildītā plīša izstrādājumiem, tomēr Vorners īpaši apmierināts nebija. Viņš gribēja radīt kaut ko tādu, kam bērni gribētu tērēt savu kabatasnaudu. Kā viņš kādā senā intervijā izteicās, tirgū tolaik nebija rotaļlietu, kas maksātu ne vairāk kā piecus dolārus un nebūtu «īsts mēsls».

Piecu dolāru vērts

Pirmie deviņi Beanie Babies – sivēns, pīļknābis, lācis, suns, delfīns, alnis, krabis, valis un varde –, dienasgaismu ieraudzīja 1994. gadā. Tāpat kā Himalaju kaķi, arī šie bija pildīti ar bumbiņām un speciāli līdz galam nepiepildīti. Kaut kritiķi uzstāja, ka tas izskatās lēti, tomēr Vorners nepaguris norādīja, ka tieši tas padara šīs mīkstās rotaļlietas dzīvelīgas. Gada laikā to skaits pieauga līdz 50, bet milzu ķēžu veikalos šos beibī nevarēja atrast. Tā vietā Vorners tos pārdeva tikai mazos dāvanu vai specializētajos veikalos, tā, neskatoties uz to zemo cenu (pieciem dolāriem!), radot sava veida ekskluzivitātes auru.

Taču tas nebija vienīgais mārketinga triks, kas Vorneram bija padomā beibī popularizēšanai, un viņam tos izdevās piekopt tik profesionāli, ka «puspildītās» plīša mantas pirka ne tikai bērni, bet pat pieauguši kolekcionāri, kas savulaik bija gatavi maksāt pat desmitkārtīgi vairāk par atsevišķiem beibī. Atšķirībā no citiem mantu ražotājiem, Vorners neizmantoja nekādu tradicionālo reklāmu, pat ne TV reklāmu, bet gan paļāvās tikai uz t.s. no mutes mutē reklāmu. Tas, protams, tikai vairoja intrigu.

Beibī tika regulāri (pircēju skatījumā gan pēkšņi) sūtīti pensijā uz neatgriešanos, kas savukārt radīja gandrīz histērisku pieprasījumu – nedrīkstēja atlikt pirkumu, jo, iespējams, drīz vairs nebūs, ko pirkt. Tam papildus tika vienmēr pārdots mazāk, nekā varētu (mākslīgi radīts deficīts), turklāt daži beibī eksemplāri bija nopērkami tikai atsevišķās valstīs.

Rinda (waiting list) jaunākajam plīša mantas variantam tolaik nebija nekas pārsteidzošs. Tāpat kā kaķus, arī beibī nevarēja atrast lielajos ķēžu veikalos, un varbūt tas bija noteicošais, kāpēc pieaugušie sāka tos kolekcionēt. Un, protams, tāpat kā tiem, ko Māra krāj, arī katrs Beanie Babies bija individualitāte: tiem bija vārds, dzimšanas diena un pat speciāli rakstīts dzejolītis. Jā, šie mārketinga triki nav Vornera izgudrojums, bet viņš nebaidījās tos pilnībā izmantot, tāpat kā būt vienam no pirmajiem, kas pašos interneta pirmsākumos, 1995. gadā, radīja vienu no pirmajām interaktīvajām tīmekļa vietnēm. Tas nebija veikals, bet tur varēja iegūt papildu informāciju par konkrēto spēļmantu, un tolaik tas bija cool, kaut tikai 1,4% amerikāņu tad izmantoja internetu.

Popularitāte, kas nogalina

Kad gadsimtu mijā Beanie Baby pārdošanas apjomi sāka kristies, Vorners pat nāca klajā ar paziņojumu, ka visus viņus sūtīs pensijā, bet pēc četru mēnešu šūmēšanās viņš kompānijas vietnē rakstīja, ka «pēc ilgām pārdomām, esmu gatavs Beanie Babies likteni ļaut izšķirt tev». Protams, rezultāts bija skaidrs, tomēr gaisā jau bija jūtams nogurums. Sāka arī izskanēt runas, ka diezin vai Vorners vispār bija gatavs «nogalināt vistu, kas dēj tik daudz zelta olu», tolaik rakstīja New York Times. Tā sakot, tāda lēta promocija vien tas paziņojums par izņemšanu no apgrozības. Tomēr Beanie Babies bija kļuvušas pārāk populāras, kas arī bija iemesls, lai pārsprāgtu kolekcionēšanas burbulis. Viena no izbijušajām kolekcionārēm vietnei todayifoundout.com pēc tā pārplīšanas atzina: «Mans vīrs man jautāja, kā mēs pie visa šitā tikām. Un tad es sapratu, ka pārāk daudz laika un naudas esmu iztērējusi vienkārši vājprātam.»

Beanie Babies vieta gan nav palikusi tukša. To vietā ir nākušas Beanie Boo, tās pašas krāsu plīša mantas ar spīguļojošajām acīm. Līdzīgas savām populārajām priekšgājējām, bet ne gluži tādas, un izskatās, ka arī Vorners pats ir noguris no plīša izstrādājumiem, jo nu ar to palīdzību nopelnīto naudu (un lēš, ka tie ir bijuši ap sešiem miljardiem dolāru) viņš ir ieguldījis augstas klases viesnīcās, ieskaitot Four Seasons Ņujorkā. Vienīgais mārketinga triks, kas palicis atlikušajām plīša mantiņām, ir individualitāte. Pat cena vairs nav zema.