Ēdiens ir kā glezna, ar ko vēl šodien var pārsteigt cilvēkus, ir pārliecināts pavārs Mārtiņš Rītiņš. Viņam paveicies pagatavotās un pasniegtās maltītes simfoniju ne vien sadzirdēt, bet arī pašam piedalīties tās tapšanā neskaitāmās zemēs ar vislabākajiem aroda brāļiem pasaulē. Un tas tikai tāpēc, ka M. Rītiņš allaž tiecies turēt augstu līmeni un reputāciju, kā arī vienmēr daudz ceļojis un devies meklēt kaut ko jaunu. Arī tas ļāvis vairāk nekā 20 gadu garumā ar glanci no televīzijas ekrāniem vaicāt, vai tad kaut kas var būt labāks par kārtējo neatkārtojamo kulinārijas šedevru? Tādējādi kopumā liela ir pavāra artava ēšanas kultūras attīstībā Latvijā.

Tiesa, mūsu valsts restorānu biznesā Mārtiņš Rītiņš ir arī apdedzinājies, tomēr turpina uzsvērt, ka patiesībā nekas nevar būt sliktāks par pārceptu zivi.

Fragments no intervijas

Vai jums vēl ir kāda saistība ar restorānu biznesu?

Jā, tā man ir no skolas laikiem līdz pat šodienai. Pie plīts gan vairs nestāvu, izņemot šur un tur šad un tad. Toties konsultēju un palīdzu.

Jūs spējat visu, kam pieķeraties, izveidot līdz ekskluzīvam līmenim. Kāpēc necēlāt tālāk pats savu Olimpa kalnu, kas, iespējams, beidzot atnestu Mišelina zvaigznes Latvijai?

Zini, mans mērķis ir pasniegt vislabāko. Ja cilvēks par kaut ko maksā naudu, viņš cer uz vislabāko, nevis otrās šķiras. Runājot par savu biznesu, ir viena lieta, kā trūkst daudziem. Un tā ir nauda. Lai sāktu, nepieciešama stingra aizmugure, finansiālais balsts. Man nav vajadzības pateikt, ka tas ir mans. Visi jau nodomāja, ka restorāns Vincents piederēja man, to veiksmīgi pārdevu un kļuvu bagāts. Taču tā nav! Esmu bijis tur darbinieks 24 gadus.

Jā, jūs nudien asociēja ar Vincentu. Vai reizēm nepārņem nostaļģija, ka esat prom no turienes?

Varbūt šad un tad, jā. Tad padomāju, vai pareizi rīkojos, bet to es nekad neuzzināšu. Vēl šodien daži, mani satiekot, uzrunā: «Ā, misters Vincents!» Toties manam pēctecim Raimondam Tomsonam arī cepuri nost! 17 gadus kopā nostrādājām. Viņš no skolas atnāca kā students. Turklāt mani iedvesmojis padoms, ka ik pēc desmit gadiem profesija pilnībā jāmaina. Tagad daru citas lietas tajā pašā biznesā.

Vai patiešām tajā situācija Latvijā ir tik kritiska, kā tas izskan publiskajā telpā?

It sevišķi Rīgā ir ļoti daudz restorānu, un tie atveras kā sēnes pēc lietus. Tai pat laikā ir ļoti maz pavāru un vēl trūcīgāk ir ar kvalificētu apkalpojošo personālu. 

Tas tiesa. Pēc jaunākajiem Nodarbinātības valsts aģentūras datiem pieprasītāko profesiju, brīvo, kā arī ilgāk par mēnesi neaizpildīto darba vietu TOP desmitniekos ir pavāri. Kāpēc tā, ko darīt?

Valstij ar mums vajadzētu apieties citādi. Restorānu piedāvājums ir tūrisma vizītkarte. Cilvēks, kurš ietur maltīti, piemēram, trīs dažādās sabiedriskās ēdināšanas vietās, noteikti grib atgriezties ar labām atsauksmēm. Ja valsts vairāk ieguldītu, nevis pretotos, ar savu vizītkarti būtu daudz tālāk tikuši uz priekšu. Nupat atgriezos no Itālijas, kur apbraukāju laukus. Tur saimnieces vēl pašas gatavo pastu; visa ģimene strādā no paaudzes paaudzē, lepodamās ar savu restorānu. Tur ir tā atšķirība. Te mums nav, ar ko lepoties. Visi grib izspiest pēdējo skābumu no citrona. Savukārt Latvijas laukos cilvēki izzūd. Tur vajadzētu ieguldīt, nevis nodarboties ar kulinārijas žņaugšanu. Man patīk, ka Francijā Kultūras ministrija roku rokā strādā ar sabiedriskās ēdināšanas sektoru.

Ja reiz profesija cikliski jāmaina, vai pats neesat apsvēris domu startēt politikā? Jūsu viedokli ņemtu vērā.

Nē, nekādā gadījumā! Lai gan esmu aicināts trīs reizes. Tāpat jau apmētā ar akmeņiem. Nav vajadzības, lai vēl ķieģeļi lidotu manā virzienā. Tik un tā viens pats no tā simtnieka neko nevar mainīt. Kad Vilis Krištopans bija premjerministrs, tad gan strādājām kopā! Arī ar Helēnu Demakovu kultūras ministres amatā, mūsu vēstnieku Francijā Rolandu Lappuķi izdevās sastrādāties. Mēģinājām ievest Latvijā no Parīzes Ferrandi kulināro skolu. Bijām tik tuvu, un tad uznāca krīze…

Restorānu fokusā ir cīņa par samazināto PVN. Vai tā ieviešana sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumiem būtu izdevīga nozarei un sabiedrībai kopumā?

Tas būtu ieguvums, kas mazinātu pelēko ekonomiku. Konkrētos skaitļos gan neiedziļināšos. Varu minēt piemēru, ka Kanādā man bija pašam savs uzņēmums. Tur bankas menedžeris visu laiku prasīja, kad aizņemšos naudu, bet man tas tā arī nebija nepieciešams. Turklāt apaļus 15 gadus visu darīju oficiāli, tāpēc no turienes saņemu fantastisku pensiju. Lūk, to es saucu par pretimnākšanu no valsts.

Visu interviju lasiet 12. jūlija laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.