Tas izskanēja DB sadarbībā ar AS Latvenergo un Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvaldi rīkotajā konferencē, kas bija veltīta energoefektivitātes paaugstināšanai Latvijā. 

«Jautājums šodien vairs nav par to, kurš tautsaimniecības sektors piedalīsies energoefektivitātes pasākumos. Jautājums ir par to, kā to darīt,» perspektīvu, konferenci atklājot, iezīmēja Dagnija Blumberga, RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktore, piebilstot, ka veiksmīgs uzņēmējs Latvijā jau tagad aktīvi iesaistās gan likumdošanas izstrādē, gan cenšas būt konkurētspējīgs, videi draudzīgs un atrast ekonomiski pamatotus risinājumus. «Problemātiski ir tie gadījumi, kad uzņēmējs sakās visu par energoefektivitāti zinām, lai gan patiesībā viņa zināšanas un izpratne ir visai ierobežotas. Ir reizes, kad energoefektivitātes pasākumiem pat nevajag nekādas sevišķas investīcijas, jo ne vienmēr ir jāpērk kas jauns, reizēm pietiek pārveidot jau esošo. Tas, kas ir svarīgi, lai būtu izveidotas energoefektivitātes līmeņatzīmes un varētu mācīties no efektīvākajiem piemēriem,»norāda D. Blumberga. 

Viņa piebilda, ka tagad Latvijā jau ir vairāki labi energoefektivitātes uzlabošanas piemēri gan Liepājā, gan Valmierā, ir arī piemēri atjaunojamo energoresursu veiksmīgā izmantošanā, piemēram, saules stacijas ar jaudu virs 11 kW Jūrmalā un Salaspilī,» stāstīja D. Blumberga. Attiecībā uz finansējumu energoefektivitātes pasākumiem viņas ieteikums bija izveidot īpašu fondu, kurā nauda ir jāiemaksā visiem uzņēmumiem, bet iemaksājamais naudas apjoms atkarīgs no tā, cik liela vai maza ir konkrētā uzņēmuma atbilstība normatīviem. Tādējādi tie, kuri energoefektivitātes pasākumus neievieš, apbalvotu tos, kuri pie šīs jomas strādā.

Pēc Ekonomikas ministrijas (EM) sniegtās statistikas, Latvijai līdz 2020. gadam jāsasniedz 10 TWh liels enerģijas ietaupījums, bet šobrīd ir sasniegts tikai 5,2 TWh liels ietaupījums, kas galvenokārt panākts, pateicoties ES fondu programmu ieviešanai, nodokļiem un lielo enerģijas patērētāju veiktajiem uzlabošanas pasākumiem. Šobrīd energoefektivitātes prasības Latvijā ir izpildījuši 86% komersantu. «2030. gada mērķi gan ir vēl ambiciozāki, nekā mums jāsasniedz līdz 2020. gadam,» uz vēl darāmo norādīja Inguna Ozoliņa, EM Ilgtspējīgas enerģētikas politikas departamenta vecākā eksperte.

Raini mīlēt nepiespiedīs

«Runājot par energoefektivitāti, saduras ļoti daudz interešu - gan individuālās, gan kolektīvās, ticība un pienākums. Taču kopumā ir tā, ka, ja kaut ko darīt ir jēdzīgi, tas notiks, klienti pirks un pieprasīs, un tirgus piedāvās, taču piespiest «mīlēt Raini» nav iespējams. Tāpēc jāsāk ir ar sabiedrības izglītošanu un jāsaprot, ka bieži kādu produktu vai pakalpojumu nepērk tāpēc, ka tas tiek sarežģīti pasniegts,» atsaucoties uz energoefektivitātes pasākumu ieviešanas smagnējo gaitu, skaidroja Uldis Mucinieks, AS Latvenergo pārdošanas direktors. Viņš uzsvēra, ka nepareiza ir pieeja, kad ieguldīts kaut kur tiek tikai ieguldīšanas pēc, bet svarīgi ir mazināt dažādās energoefektivitātes pasākumu ieviešanas barjeras, sākot no nezināšanas un beidzot ar dažādiem administratīviem šķēršļiem.

«Viens no energoefektivitāti veicinošiem pasākumiem varētu būt, ja uz mājām redzamā vietā būtu to energoefektivitātes zīme, jo tad starp ēkām veidotos iekšējā konkurence. Taču, runājot par uzņēmumiem, gribu norādīt, ka energoefektivitāte ir viens no uzņēmuma kopējās efektivitātes stūrakmeņiem,» pauda Edgars Kudurs, Altum valdes priekšsēdētāja padomnieks, piebilstot, ka no Altum finansējuma programmām privātuzņēmējs, piemēram, apgaismojuma nomaiņai var nofinansēt pat līdz 85% no nepieciešamajām izmaksām, bet pašvaldība - pat 90%.

Gan burkāns, gan pātaga

«Visskaļāk pret energoefektivitāti parasti bļauj tie, kas neko nav izdarījuši. Saka, piemēram, ka energoaudits izmaksā dārgi, bet nesaprot, ka faktiski jau viņi pērk pakalpojumu, kura ietvaros tiek izstrādāti reāli mērķi, uzstādīta iekārta, lai ir iegūstami dati, pēc kuriem savukārt var aprēķināt ieguldījumus. Slikti ir ar tiem, kas bez izpratnes vienkārši grib izpildīt likuma prasības, sakot - man vajag tikai papīru, bet negrib pat satikties. Tieši no šādiem klientiem veidojas tie, kas pēc tam stāsta, ka nekāda efekta jau no pasākumiem nebija,» norāda Artūrs Kamenders, TUV NORD Baltik uzņēmumu energoaudita nodaļas vadītājs. Viņš gan norāda, ka Latvijā netrūkst arī pozitīvo piemēru, uzņēmumu, kas energoefektivitātei pievērsās vēl pirms konkrētām likuma prasībām un parasti reālu ieguvumu no energoefektivitātes sasniedz trīs gadu laikā. «Uzņēmumi ar saviem datiem ne vienmēr grib publiski dalīties, bet māju siltināšanas rezultāti ir pieejami, un parasti mēs redzam 40-70% lielu ietaupījumu no veiktajiem energoefektivitātes pasākumiem, sarūkot ne tikai energopatēriņam, bet uzlabojoties arī mājas vizuālajam un komforta līmenim,» skaidro Anrijs Tukulis, Elektrum Energoefektivitātes centra projektu vadītājs. 

Viņš norāda, ka arī Elektrum Energoefektivitātes centrā izdevies panākt 25-35% lielu ietaupījumu, tikai ieviešot apkures kontroles sistēmu un regulējot temperatūru darba laikā un brīvdienās. Viņš arī pauda uzskatu, ka energoefektivitāti palīdz celt gan pātagas, gan burkāna princips, proti, ir jābūt sodiem par prasību neizpildi un bonusiem par to, ja ir sasniegti mērķi, kas pārsniedz normatīvos prasīto. «Es uzskatu, ka situācija ar energoefektivitātes prasību ieviešanu Latvijā ir slikta, jo, veicot ēku siltināšanu, nereti tiek pasliktināti klimatiskie apstākļi telpā. Ēka tiek pārkurināta, un tās vēdināšanai tāpat jāver vaļā logi, jo nav ievērotas ventilācijas prasības. Tieši attiecībā uz ventilāciju Latvijā ir ļoti maz labu piemēru,» uzskata Dmitrijs Ivancovs, nozares eksperts. Vainīga pie šādas situācijas, viņaprāt, ir trūkstošā inženieru kompetence un stingru nosacījumu trūkums. «Tieši ventilācija bieži ir klupšanas akmens, kāpēc energoefektivitātes pasākumi nereti nesasniedz savu mērķi. Piemēram, padomju laikā celta ēka tiek nosiltināta, bet jāmodernizē arī ventilācija. Tas nereti ir dārgs un energoietilpīgs process un nekādu resursu ietaupījumu nerada,» tā eksperts. 

«Ar energoefektivitāti Latvijā iet uz labo pusi. Tie, kas būvē jaunas ēkas, izvēlas atbilstošus materiālus un no energoefektivitātes pasākumiem neizvairās, zem normatīviem neceļ. Tiem, kam naudas nav, arī sodi nepalīdzēs kļūt energoefektīvākiem,» uzskata Ainārs Kacens, Bauroc tehniskais speciālists. Viņš uzsver, ka sabiedrības izglītošanā svarīgi ir skaidrot, ka energoefektivitāte nesastāv tikai no apkures pasākumiem, tikpat būtisks ir arī ūdens un citi elementi, par kuru efektīvu izmantošanu ir jādomā. «Kamēr nav reālu datu, energoefektivitāte šķiet tikai kā tāds mārketinga triks. Tāpēc ļoti svarīgi ir rādīt labo praksi, kur ir redzams, kā bija pirms pasākumu ieviešanas, kā pēc un ka iekārta ir pēc 2-3 gadiem atpirkusies. Tomēr ir svarīgi arī, lai būtu konkrētas normas, kas jāizpilda. Burkāns viens pats nestrādās, jo kāpēc kaut ko piespiesties darīt, ja tāpat vecā mājā var dzīvot nost, neskatoties uz to, ka tā jau ir nonākusi avārijas stāvoklī,» savu uzskatu pauž Andrejs Misjuks, Siemens tirdzniecības vadītājs.

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.