Sākotnēji šādas idejas šķiet «paņemtas» no zinātniskās fantastikas, tomēr bioekonomikas kontekstā – uz savas zemes izaudzēt izejvielas, ne tikai pārtiku cilvēkiem un dzīvniekiem, bet arī būvmateriālu ražošanai, enerģētikai, medicīnai un farmācijai, samazinot fosilo izejvielu izmantošanu un arī siltumnīcu gāzu emisiju apmērus, dod savu nelielu artavu klimata pārmaiņu kontekstā.

Ezeru un purvu izpētes centra valdes locekle Ilze Ozola atzīst, ka tādās valstīs kā Vācija un Nīderlande izstrādātajos purvos tiek stādītas dažādas kultūras un pētīta gan to ietekme uz CO2 emisijām, gan rēķināti ekonomiskie labumi un arī izmaksas. «Vācijā ir izveidota speciāla federālā programma – EUKI (Eiropas klimata iniciatīva), kuras ietvaros sadarbībā ar Greifsvaldes purvu centru, Igaunijas Dabas fondu un Lietuvas Dabas fondu arī tiek veikts projekts EUKI – Paludiculture in the Baltics (Paludikultūru audzēšana Baltijas valstīs), kura mērķis ir ne tikai zināšanu pārnese, bet arī paludikultūras audzēšanas plānu izstrāde» stāsta I. Ozola. Viņa norāda, ka paludikultūru (mitrās, kūdrainās augsnēs augošu un purvam raksturīgu augu) audzēšana Latvijā vēl tikai sper pirmos soļus. Nenoliedzami, katra jauna ideja purvu īpašniekiem, apsaimniekotājiem rada jaunas iespējas gūt papildu ienākumus, tomēr šajā paludikultūru audzēšanā joprojām ir daudz nezināmā. Viens no būtiskākajiem jautājumiem ir šo kultūru audzēšanas izmaksas, iegūtās ražas novākšana un arīdzan to potenciālie pircēji. Paludikultūras var audzēt augstā tipa kūdrā – sfagnu sūnas (kūdrai), rasenes, savukārt zemajos purvos – niedres, vilkvālītes, grīšļus, miežabrāli, medicīnā izmantojamus augus, kā arī kārklus un melnalkšņus.

«Vācijā sfagnu sūnu stādīšanā ir aptuveni 20 gadu pieredze, bet Latvijā pirmais eksperiments pie Mālpils bija tikai pirms sešiem gadiem, kam sekoja SIA Latflora, tad Dabas aizsardzības pārvaldes un SIA Klasmann-Deilmann Latvia mēģinājumi,» stāsta I. Ozola. Pirmajiem eksperimentiem ir sava specifika, jo trūkst zināšanu, izpratnes un tāpēc tie ne vienmēr var sasniegt sākotnējo mērķi. SIA Klasmann-Deilmann Latvia pērn oktobra nogalē iestādīja 0,35 ha sfagnu sūnu izstrādātā kūdras purvā. «Tas ir tikai un vienīgi eksperiments, kura mērķis ir pētniecība, tas būs sava veida demonstrāciju objekts,» skaidro SIA Klasmann-Deilmann Latvia izpilddirektors Andis Gredzens. Latvijā sfagnu sūnu audzēšana noteikti izmaksā lētāk nekā Vācijā, taču tik un tā ir ievērojamas izmaksas. «Ir vajadzīga infrastruktūra – ūdens dīķis, ūdens apgādes kanāli, arī pati stādīšana nebūt nav lēta, turklāt jāņem vērā, ka sfagnu sūnu stādi netika pirkti,» uz jautājumu par izmaksu posteņiem atbild A. Gredzens. Pašlaik, deviņu mēnešus pēc sfagnu iestādīšanas, nav vērts prognozēt nākotni un iespējamos attīstības scenārijus, viņš piebilst.

I. Ozola norāda, ka Vācijā sfagnus izmanto kūdras substrātos. «Viens kubikmetrs sfagnu maksā 100 eiro, bet kūdras – ap 25 eiro,» viņa skaidro starpību. Savukārt A. Gredzens teic, ka būtiskākais jautājums slēpjas pircēju motivācijā, kāpēc pirkt dārgāko, nevis lētāko. «Pašlaik šādu cenu šķēru apstākļos visbūtiskākais jautājums ir par potenciālo pircēju loku,» tā viņš, atzīstot, ka šo cenu starpību var mainīt gan nacionālo valstu (arī Latvijas), gan arī ES normatīvu prasības. Jāņem gan vērā, ka ES viena no nākamā ES daudzgadu budžeta 2021.–2027. g. prioritātēm būs klimata pārmaiņu mazināšana. «Sfagni ir galvenā kūdras sastāvdaļa, līdz ar to audzēt sfagnus nozīmē audzēt kūdru,» uzsver I. Ozola. Viņa skaidro, ka Latvijā dabīgā veidā kūdra ik gadu pieaug vienu līdz divus milimetrus. Tā kā tās pašreizējie ieguves apjomi ir mazāki par dabisko pieaugumu, Latvijā kūdras daudzums pieaug.

Visu rakstu lasiet 2. septembra laikrakstā Dienas Bizness, meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.