Saimnieko gandrīz kā pasakā

Lauksaimniecība
2018. gada 28. septembris 11:18

Bioloģiskajā zemnieku saimniecībā Salenieki centrā nav traktori un kombaini, bet zeme un turpinātības apziņa.

Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis savā senču īpašumā Salenieki Vārkavas novada Rožkalnu pagastā saimnieko gandrīz kā pasakā. Ja no šīs saimniecības stāsta biķera nosmeļ darba sūrumu un nolej rūgtuma kārtiņu par darbinieku pieejamību laukos, tad pāri paliek tradicionālās latviešu sētas modelis, kas cauri gadsimtiem un laikmetiem izdzīvojis un attīstījies līdz šodienai. Salenieki kā dārgakmens iešūti ezera pussalā, tie iekopti jau kopš 18. gadsimta. Trīs stundu attālums no galvaspilsētas un pienākumi Rīgā un Briselē (Gustavs ir viens no Latvijas pārstāvjiem Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā) nav šķērslis, lai pilsoniski aktīvais saimnieks ar ģimeni lielāko daļu laika pavadītu uz savas zemes.

Zeme kā vērtība

«Tehnika mūsu saimniecībās ir sagādāta, tā ir moderna, tomēr tas nav tas, ar ko vajadzētu lepoties. Čīkstam, ka mums ir mazas subsīdijas. Tomēr kopumā mūsu lauksaimniecībā iepludināts ļoti daudz naudas. Ja nebūtu Eiropas Savienības, mums būtu ļoti lielas ziepes,» uzskata Gustavs. Neskatoties uz to, viņš augstāk vērtē bioloģiskās saimniekošanas principu ievērošanu nekā saimniecību tehnisko «bruņojumu». Un zemi kā vērtību. Tāpēc Salenieku šķūnī ierīkots dzimtas muzejs – priekšteču dzīvē būtisku senlietu krātuve – no šūpulīša līdz zlauktam – vienkoča alus traukam. Gustavs vēl atceras laikus, kad Salenieku līcī līgojās sociālistiskie kvieši. Atceras vectēvu, kurš darīja labu alu un arī dzēra to katru dienu, pats nebūdams alkoholiķis. Senos laikos te bija arī ledus pagrabs, izmantojot blakus esošā ezera sniegtās priekšrocības. Dzimtas māju joprojām balsta divsimtgadīgi kokmateriāli. Senču gaitas skaistajā Latgales pussalā aprakstītas vectēva brāļa, pedagoga un diriģenta Jāņa Paukštes sarakstītā grāmatā.

Jautājam Gustavam, kāds būs viņa pienesums dzimtas atmiņu krātuvē? «Es ik pa laikam par to domāju – saimnieko, pērc traktorus, apar zemi. Bet kā nākamās paaudzes atcerēsies manu ģimeni? Traktori būs lūžņos, bet kas būs tas, ko mēs paši būsim radījuši? Žurnālos lauksaimnieki stāsta – mēs apsaimniekojam tik un tik daudz lauku, esam sapirkuši tādus un tādus traktorus, uzbūvējām kalti. Tas ir tik garlaicīgi. Tās taču ir tikai ikdienas nepieciešamības. Viena lieta, par ko esmu priecīgs, ir tīrā vide, kas šeit paliks pēc manis tāpēc, ka es saimniekoju bioloģiski. Varbūt pēc gadiem divdesmit būs vērtība augsnei un zemes apsaimniekošanas sistēmai, kas te būs izveidojusies, pateicoties ilgtspējīgai darbībai,» aizdomājas Gustavs.

Viņš atzīst, ka, augot jaunajai paaudzei, sācis domāt, ko paliekošu atstāt. Apmeklējot saimniecības ārzemēs, Gustavs ievērojis, ka neviens nerunā par saņemtajām subsīdijām vai traktoriem, «viņi vairāk izceļ to, ko paši un priekšteči ir paveikuši savas dzimtas ērā. Bet pie mums vairāk pieņemts izrādīties ar gada apgrozījumu, un tas viss arī ir nepieciešams, lai saimniekotu, bet kopumā ir tik mazsvarīgi. Tam nav vērtības. Vērtība ir zemei, vietai un cieņai pret apkārtni un cilvēkiem.»

Viņš vada bioloģisko lauksaimnieku asociāciju jau gandrīz desmit gadus un salīdzina, ka ar gadiem asociācijas biedru pārliecība par bioloģiskas saimniekošanas principiem nosliecas uz ekonomisko aprēķinu un industrializāciju. Sākotnēji saimniekot bioloģiski bija aicinājums, tostarp Gustava mammai, kas, pārceļoties šurp no Mālpils un redzot, ka šejienes lauksaimnieki tikpat kā nelieto pesticīdus un minerālmēslus, jau deviņdesmitajos gados sāka izmantot Eiropas struktūrfondus un palīdzēja apkaimes saimniekiem iegādāties tehniku.

Visu rakstu Miljoniem ideju lasiet žurnālā Biznesa Plāns. Laikraksta Dienas Bizness abonenti žurnālu saņēma bez maksas, bet tas nopērkams elektroniski: https://www.dbhub.lv/biznesa-plans-latgale