Lauksaimnieki ceļ trauksmi – resursu sadārdzinājuma dēļ pieaug ražošanas izmaksas, kā rezultātā vietējā pārtika kļūst un arī kļūs arvien dārgāka. Lauksaimnieki vienbalsīgi un uzstājīgi pieprasa valdībai pazemināt PVN likmi visai pārtikai – no 21% līdz 5%.

Konferences PVN samazinājums pārtikai kā sabiedrību iesaistošs faktors Eiropas Zaļā kursa mērķu sasniegšanai rezolūcijā lauksaimnieki norāda, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir radījis milzīgu ietekmi uz globālo ekonomiku. Savukārt pasaules vadošās institūcijas jau izteikušas nopietnas bažas par tuvākā gada laikā iespējamo pārtikas trūkumu daudzās valstīs un pat iespējamo badu atsevišķos reģionos. 

Diemžēl karš un tam sekojošās problēmas ar energoresursu, minerālmēslu, lopbarības, rezerves daļu, būvmateriālu un citu resursu pieejamību, kā arī materiālu piegādes loģistiku ir izraisījis jau milzīgu cenu pieaugumu globālajos tirgos. Latvija, tāpat kā visa pasaule, tikai sāka atgūties no pandēmijas izraisītajām sekām, taču Krievijas uzbrukums Ukrainai jau radījis vēl lielākus izaicinājumus pārtikas pieejamībai visai sabiedrībai. Šobrīd steidzami jāpārskata Zaļās vienošanās izvirzītās prasības, lai uz katra lauksaimniecības zemes hektāra tiktu izaudzēta pārtika, kas būtu pieejama un veselīga. Lauksaimnieki pieprasa steidzami pārskatīt Zaļās vienošanās mērķus īstermiņā, jo ārkārtas situācija pasaulē prasa arī ārkārtas risinājumus. Tāpat arī nepieciešams nekavējoties mainīt PVN likumu un noteikt 5% PVN likmi Latvijai raksturīgajai pārtikai: pienam, gaļai, graudaugiem, proteīnaugiem, olām, zivīm, lopbarībai, minerālmēsliem un veterinārmedicīnas zālēm. 

Vismazāk naudas, visaugstākais nodoklis 

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) ģenerāldirektors Guntis Vilnītis uzsver, ka Latvijā PVN likme pārtikas precēm ir viena no augstākajām ES, tāpat kā Bulgārijā, Dānijā, Igaunijā, Lietuvā. “Attīstītās valstis (Vācijā – 7% likme, Luksemburgā – 3%) piemēro salīdzinoši daudz zemāku samazināto PVN likmi nekā Latvija, neskatoties uz to, ka var atļauties ieviest arī lielāku samazināto PVN likmi, jo iedzīvotāju dzīves līmenis ir salīdzinoši augstāks. 

Šo valstu iedzīvotāji būtu spējīgi nest arī nedaudz lielāku nodokļu nastu, taču ES dalībvalstis nesteidzas šīs likmes palielināt, lai gan pēdējie gadi uzskatāmi par Covid-19 krīzes periodu,” uz paradoksālo situāciju norāda G. Vilnītis. Viņš atgādina, ka ES PVN direktīva atļauj dalībvalstīm ieviest samazināto PVN likmi pārtikas produktiem, izņemot alkoholiskos dzērienus, tāpēc šis jautājums ir nacionālo valstu valdību ziņā. 

Uz jautājumu, vai PVN likmes samazināšana no pašreizējās 21% likmes līdz 5% būtiski – par apmēram 200 miljoniem – nesamazinās ieņēmumus valsts budžetā, G. Vilnītis atbild: “Tā īsti nebūs taisnība…” Viņš norāda uz konferences rezolūcijā pieprasīto: izbeigt Saeimas, valdības un Finanšu ministrijas polemiku par PVN ieņēmumu samazināšanos valsts budžetā, jo tos kompensēs preču cenu pieaugums un attiecīgi ienākumi valsts budžetā arī pie 5% PVN likmes. 

“Ja cilvēka patēriņa grozā gandrīz pusi aizņem izdevumi par pārtiku, PVN samazināšana būtu ļoti svarīga. PVN daļu, ko cilvēki neiztērētu par pārtiku, valsts nezaudētu, kā to daži traģiski stāsta, jo tā tik un tā nonāktu valsts budžetā caur citu ceļu. Proti, cilvēki atļautos vairāk – ne tikai nopirkt vajadzīgo pārtiku, apmaksāt komunālos rēķinus vai nopirkt zāles, bet arī iegādāties kāroto, iekrāt kādam lielākam pirkumam, aiziet ar ģimeni uz kino utt. Taču pie šā brīža arvien pieaugošajām cenām nav brīnums, ka trūkst naudas pat pašam pamatam – pārtikai, rēķiniem, degvielai,” piebilst G. Vilnītis. Ar PVN samazinājumu pārtikai izdotos veicināt patēriņu citās jomās, un tas dotu patērētājiem lielākas izvēles iespējas arī izglītībā un kultūrā. 

Revolūcija Polijā 

“Kamēr Latvijā valdošie politiķi negatīvi raudzījās uz piedāvājumiem par samazinātās PVN likmes 5% piemērošanu kaut vai uz noteiktu laiku – ziemas sezonu – apkurei, elektroenerģijai un dabasgāzei, tikmēr Polijā jau ir izstrādāta īpaša pretinflācijas programma, kura uz sešiem mēnešiem paredz ļoti radikālu risinājumu – pievienotās vērtības nodokļa 23% likmes samazināšanu līdz 8% siltumenerģijai, dabasgāzei, elektroenerģijai, degvielai, savukārt pārtikas produktiem, kuriem jau līdz tam bija 5% PVN likme, tā nolikta līdz 0%!” stāsta G. Vilnītis. 

Viņaprāt, Polija ar šādu lēmumu būtībā valsts iedzīvotājiem savos maciņos ļaus saglabāt milzīgas naudas summas un vienlaikus arī būtiski nepalielināt cilvēku parādus energokompānijām. “Latvijai būtu jāņem vērā Polijas rīcība inflācijas pūķa apkarošanai, jo pretējā gadījumā daudzi iedzīvotāji pēc pavisam neilga laika nespēs pilnvērtīgi vai pat pavisam iegādāties pārtiku – maizi, pienu, lai kaut cik būtu paēduši, bet bez ēšanas cilvēks nevar dzīvot,” skarbi situāciju vērtē G. Vilnītis. Viņš vērš uzmanību, ka Polijā strādājošie ražotāji ir būtiski konkurenti Latvijā strādājošajiem.

“Neizslēdzu tādu iespēju,” tā viņš atbild uz jautājumu, vai Latvijā strādājošie ražotāji – eksportētāji varētu Polijas valdības lēmuma dēļ zaudēt savu konkurētspēju salīdzinājumā ar šīs valsts kompānijām. “It īpaši, ja jau pašlaik tik daudz cilvēku staigā pa veikaliem un meklē lētākas pārtikas preces. Cilvēki ir spiesti izvēlēties lētāko, nevis vietējo, kāroto produktu,” norāda G. Vilnītis. Viņaprāt, Latvija jau ir spērusi ļoti vērtīgu soli, kad samazināja Latvijai raksturīgiem augļiem, dārzeņiem un ogām PVN likmi līdz 5%. Jau ir bijusi pietiekami ilga tūļāšanās un stīvēšanās no valdības puses – tagad ir pienācis laiks spert nākamo soli un piemērot samazināto PVN visai vietējai pārtikai. 

Ačgārna situācija 

G. Vilnītis kā pārsteidzošu vērtē situāciju, ka Baltijā – Latvijā, Lietuvā un Igaunijā – šādas samazinātās PVN likmes pārtikai netiek piemērotas. Samazinātās PVN likmes pārtikai nav arī Dānijā. “Izveidojusies absolūti neloģiska aina – jo nabadzīgāka valsts, izņemot Dāniju, jo augstāks PVN pārtikai,” secina G. Vilnītis. Viņš norāda, ka nezinātājam varētu veidoties priekšstats par pretēju situāciju. “Baltijas valstis ir visturīgākās, ar lielākajiem ienākumiem, tāpēc vajag augstāku PVN likmi pārtikai, jo citādi šeit dzīvojošie biezie pavisam izlaidīsies, savukārt Vācijā, Luksemburgā un citās valstīs iedzīvotāji tikai dzīvojot pusbadā vai pilnīgā badā, tik tikko spējot savilkt ienākumus ar izdevumiem kopā, tāpēc tur ir tik mazas PVN likmes pārtikai,” ironizē G. Vilnītis. Viņš norāda, ka vidējās algas (mēnesī) apmērs gan liek uz to raudzīties citādi, jo Luksemburgā tas ir vairāk nekā divas reizes augstāks nekā Igaunijā un vēl jo vairāk Latvijā, taču vienlaikus PVN likme pārtikai ir daudzreiz zemāka.

VIEDOKĻI

Pārāk daudz negatīvu blakusefektu 

Aleksis Jarockis, Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktors 

PVN likmes samazināšanas pārtikas produktiem (piens, siers un biezpiens, olas, svaiga gaļa un zivis), piemērojot tiem 5% PVN likmi 21% likmes vietā, negatīvā fiskālā ietekme varētu būt no 40 milj. eiro gadā (atkarībā no produktu klāsta var sasniegt un pārsniegt 150 milj. eiro gadā). 

Izņemot zemākus valsts budžeta ieņēmumus, PVN likmes samazināšana nav atbalstāma šādu iemeslu dēļ: 

• atbilstoši PVN direktīvas būtībai, PVN samazinātās likmes ievieš galapatērētāju interesēs, lai padarītu pieejamākas preces vai pakalpojumus, nevis lai veicinātu uzņēmējdarbību; 
• PVN likmes samazināšana neveicinās Latvijas ražotāju konkurētspēju, kas izriet no PVN būtības; 
• PVN likmes samazinājums nav efektīvs risinājums sniegt atbalstu atsevišķu iedzīvotāju grupai (cenu pieaugumu visvairāk izjūt tieši maznodrošinātie iedzīvotāji), jo šādā veidā tiek sniegts atbalsts visiem. 

Papildus tam vērts atzīmēt, ka: 

• kontrolēt, vai visi mazumtirgotāji godīgi nosaka cenas, ņemot vērā PVN samazināto likmi, ir grūti un dārgi īstermiņā, nerunājot jau par ilgtermiņu; 
• PVN likmes samazinājums neveicinās mazākus izdevumus produktu ražošanas un piegādes ķēdē, jo pēc savas būtības PVN ir neitrāls produkta ražošanas un piegādes ķēdē; 
• PVN ir viens no fiskālās politikas instrumentiem, ar kura palīdzību nodrošina valsts budžeta ieņēmumus, lai pēc tam būtu iespēja mērķtiecīgi, efektīvi un lietderīgi tos pārdalīt ekonomikas aģentu starpā (tai skaitā, lai nodrošinātu nepieciešamos pabalstu apmērus, nepieciešamo finansējumu aizsardzībai, medicīnai, izglītībai un kultūrai), lai veicinātu sabalansētu un stabilu tautsaimniecības attīstību.

Vislabākais risinājums – mērķēts atbalsts 

Mārtiņš Bondars, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs 

Ja samazina pievienotās vērības nodokļa likmi, tad tādējādi iegūst visi, ieskaitot tos cilvēkus, kuri tērē visvairāk un visvairāk arī var atļauties. Savukārt, ja valstij jātaupa resursi, tad prātīgākais būtu mērķēts atbalsts tiem iedzīvotājiem, kuriem nepieciešama palīdzība, nevis pilnīgi visiem.