Ilze sevi raksturo kā strādīgu reālisti, kura neļaujas salūtiem galvā un lielai eiforijai par sasniegto, bet gan visus lēmumus izsver un tad rīkojas.

Fragments no intervijas, kas publicēta 7. jūnija laikrakstā Dienas Bizness: 

Šis gads veikalam Bergs nesis jaunu mājvietu, un droši vien lojālākie klienti to ir ievērojuši. Kādēļ izlēmāt pārcelties?

1994. gadā pēc apjomīgiem remontdarbiem atvērām veikalu Bergs Marijas un Elizabetes ielas krustojumā. Projekta autore bija arhitekte Zaiga Gaile, ar ko ļoti lepojamies. Brīdī, kad remontējām šīs telpas, mājas īpašnieku solījums un perspektīva bija tāda, ka visu ēku remontēs un augšējos stāvos izveidos modernus dzīvokļus. Principā ar šādu noteikumu iegājām šajās telpās; diemžēl māja visu šo 25 gadu laikā palika neapdzīvota. Šajā laika periodā vēl divas reizes telpas remontējām, taču pati ēka lēnām mira. Parādījās plaisas sienās un citas nedienas – augšējos stāvos plīsa caurules. Noskaidrojām, ka uzlabojumi tuvākajos piecos gados mājai nenotiks. Kļuva skaidrs – jāpārceļas. Mums veicās, un šādas telpas atradām pavisam netālu no iepriekšējās mājvietas. Jaunās telpas izrādījās ar brīnišķīgu vēsturi – tajās kādreiz bija atradies Rīgas Modeļu nams. Mājai bija tikko renovēta fasāde un uzņēmīgs mājas saimnieks. Biju domājusi, ka vecās telpas atstāt būs grūti tīri emocionālu apsvērumu dēļ. Tomēr, pēdējo reizi ieejot telpās, lai atdotu atslēgas, sapratu, ka te mani vairs nekas nesaista.

Kā kopumā šajos 25 gados mainījies Berga Bazārs un Rīgas centrs kopumā? Vai tendence, ka veikali pārceļas uz tirdzniecības centriem, ir jūtama?

Arī Berga pastāvēšanas laikā ir bijuši dažādi attīstības modeļi, tostarp 15 gadus esam bijuši tirdzniecības centrā, bet mēs sevi tur neredzam. Tirdzniecības centrā milzīgas cilvēku masas vienkārši pavada laiku, un noteikumi tur ir tik nežēlīgi. Tas ir maldinošs priekšstats, ka, atrodoties tirdzniecības centrā, uzņēmums sasniegs rezultātus, vienalga, ko tas pārdos. Tā noteikti nav. Lielajām ķēdēm tas ir kā 2x2, un tās atrodas visos tirdzniecības centros. Mēs pārtraucām līgumu un atviegloti aizgājām projām, jo sapratām, ka vēl mazliet – un pazaudēsim savu seju un principus. Tirdzniecības centrā tu nevari būt tāds, kā vēlies, jāpakļaujas noteikumiem un mums nepieņemamām mārketinga aktivitātēm. Nevaru teikt, ka tā bija kļūda, jo jebkāda pieredze ietekmē un padara tevi par to, kas esi.

Ja runājam par dzīvi ārpus tirdzniecības centriem, jāteic, ka Rīga ir ļoti īpatnēji strukturēta un tai nav centrālās iepirkšanās ielas. Tās it kā ik pa laikam izveidojas – vienu brīdi tā bija Tērbatas iela, tad Krišjāņa Barona iela, arī klusais Rīgas centra gals. Notiek migrēšana, drīzāk teiktu – laimes meklēšana.

Ko nozīmē būt ilgdzīvotājam modes preču tirdzniecības jomā? Ne visiem tas izdodas. Tikai retais šajā biznesā noturas desmit un divdesmit gadus.

Vecais labais Raiņa teiciens «pastāvēs, kas pārmainīsies» uz šo nozari tieši attiecas. Modes bizness nav ne jūra, ne okeāns, ne ezers. Tā ir upe, kas plūst, tā maina gultni un ūdens līmeni. Mode ir ļoti kustīga lieta. Nekad neesmu bijusi mono zīmolu veikalu piekritēja un jau pašā sākumā zināju, ka nestrādāsim tikai ar vienu zīmolu, jo tad nevarēsim attīstīt savu uzņēmumu, kā vēlos, jo būsim pakļauti tiem spēles noteikumiem, ko piedāvā ražotājs. Vai tas patīk vai nepatīk, veikals būtu ar šī konkrētā zīmola produkciju jāpiepilda. Šādā gadījumā pašam veikalam nebūtu nekādas attīstības iespējas. Tāpēc strādājam ar dažādiem zīmoliem un tos laika gaitā esam mainījuši. Tie, kas mūs zina no seniem laikiem, iespējams, domā, ka Bergs ir ļoti konservatīvs.

Darbības pirmsākumos Berga preces Rīgas kontekstā bija ārkārtīgi dārgas. Tas sen jau vairs tā nav, bet ir cilvēki, kuru prātos šis stereotips vēl ir dzīvs. Mēs agrāk daudz strādājām ar vācu zīmoliem, jo tas šķita droši un saprotami. Arī apģērbu griezuma līniju jomā vācu zīmoli bija saprotami mūsu mentalitātei un cilvēku figūras īpatnībām. Tomēr, grozies, kā gribi, vācieši nav īsti modes cilvēki. Viņi ir ļoti konservatīvi un nemainās. Savukārt itāļi, kuri ir tendēti uz modernām lietām, nereti grēko ar kvalitāti, francūžiem pamata piegriezumi nav piemēroti latviešu ķermeņu proporcijām. Strādājam ar dažādiem zīmoliem, un tas ilgdzīvošanas triks ir spēja nepārtraukti mainīties. Mūsu piedāvātajā segmentā nav tādu universālu zīmolu, kas ilgstoši veikaliem ir must-have.

Vai, ilgus gadus darbojoties modes biznesā, mainījies arī jūsu ģērbšanās stils, gaume?

Noteikti arī es mainos. Neesmu jaunības kulta piekritēja, un mati man ir sirmi. Biežie darba braucieni ir atstājuši savu iespaidu arī uz manu ģērbšanās stilu. Uz lietām skatos brīvāk un ļaujos arī eksperimentiem saprāta robežās. Daudz valkāju pašas dizainētās lietas.

Gadiem ejot, lojālie klienti aug līdzi Bergam. Vai gadu laikā esat mainījuši virzienu, piesaistījuši aizvien gados jaunāku auditoriju?

Lojāli klienti ir liela vērtība. Daudzi jau nāk ar meitām, un ir arī tādi, kas atveduši mazmeitu. Ir klientes, kuras pašas brīnās par to, kā izmainījušās pa šiem gadiem. Atnāk līdzi viņu meitas divdesmitgadnieces un aiziet no veikala ar lielākiem pirkumiem nekā mamma. Viss ir mainījies – pie mums var iepirkties trīs dažādu paaudžu sievietes.

Vai pa šiem gadiem pasaules modes industrijā esat spējusi iejusties kā zivs ūdenī? Kādi ir šīs jomas apslēptie akmeņi, un vai lielāko daļu no tiem esat atklājusi?

Uzdrošinos domāt, ka manas zināšanas ir tikai 10% robežās no kopējās ainas modes pasaulē notiekošajā globālajā mērogā. Taču ticiet man, Latvijā nav daudz modes jomā strādājošu cilvēku, kas spēj aizvilkt līdz šiem 10%. Latvijā nav zinošu, par modi rakstošu žurnālistu. Piemēram, to redzu pēc Rīgas modes nedēļas medijos atspoguļotajiem aprakstiem, kas ir copy paste materiālam, ko dizainers ir oficiāli iesniedzis preses relīzei. Faktiski – raksti, ko gribi, mediji visu norij. Žurnālistiem nav dūšas izteikt savu viedokli zināšanu un izpratnes trūkuma dēļ. Labāk – visi visiem draugi.

Viena lieta ir būt tirgotājam, otra – pašam radīt kolekcijas. Kāda ir saldā puse un rūgtā maizes garoziņa apģērbu ražošanas biznesā?

Nav tādas zelta formulas. Tas, ko redzējām, ka segmentā, kurā strādājam, daudziem zīmoliem sāka zust kvalitāte un aktualitāte, daudzi pārgāja uz sintētiskajām šķiedrām. Lai cik slavinātu šos materiālus par to, cik tie ir tehnoloģiski attīstīti, mani tie neuzrunā. Sporta nozarē tas ir pavisam kas cits. Veidojot savas kolekcijas, maksimāli izvēlamies dabīgos materiālus. Sadarbībā ar uzņēmumu Linotēka izmantojam tā austo linu, vilnu un alpaku. Arī paši iepērkam dabīgo zīdu, samtu, vilnu un kokvilnu, kā arī dažādus citus materiālus un veidojam lietas, kuras nevaram pasūtīt un nopirkt citviet. Jebkurš jau labi attīstīts zīmols vēlas nosegt milzīgu reģionu – gan Skandināviju, gan Centrālo Eiropu, Tuvos un Tālos Austrumus. Tie ir diametrāli pretēji tirgi, līdz ar to šis zīmols nevar saražot visu visiem. Ja tirgus ir Āzija, tad tie vairāk orientējas uz to auditoriju, un man nepieciešamais segments to klāstā nebūs atrodams. Tāpēc sākām ražot piemērotas lietas, kas ir sievišķīgas, funkcionālas un praktiskas. Man jāsaka, ka ražošanas ziņā neiet viegli, jo nevaram saražot tik daudz, cik vēlētos, bet kopumā segments, kurā strādājam, mani apmierina. Nesadarbojamies ar dizaineriem no malas, visu darām paši. Turklāt mūsu priekšrocība atšķirībā no citiem zīmoliem ir fakts, ka pārdevējas var aprunāties ar klientiem un būtībā uzzināt gala patērētāja vēlmes, vērtējumu.

Kurus ārzemju zīmolus redzat kā savus konkurentus? Un kā ar vietējiem?

Konkurence ir ļoti plašs jēdziens. Ja man jāsaka, kas ir konkurence, kuru es novērtēju kā ļoti labu panākumu, tad tas ir COS. Tā ir pavisam cita cenu kategorija, bet šī koncepcija ir vienīgā, kas mani pārsteidz Rīgā. Vienīgais mīnuss ir tas, ka to lietu ir tik daudz un tām ir zināms rokraksts, kas būtībā nav slikti, bet uz ielas to var atpazīt. Taču no tā nav jākautrējas. Man pašai ir arī COS lietas. Pārējos veikalos ir ļoti daudz vienādu lietu.

Vai ir kādi pašmāju modes dizaineri, kurus varat minēt kā labos piemērus?

Viens ļoti labs šāviens ir Amoralle. Malači, kolosāls šāviens, noņemu cepuri, bet, ja šis zīmols nemainīsies, tad Latvijā tas beigsies, jo nevar pielikt pilnu skapi ar peņuāriem. Šis zīmols mani pozitīvi pārsteidza, bet ir jautājums, vai tas būs ilgdzīvotājs šajā versijā. Arī Iveta Vecmane ir startējusi ar ļoti labām kolekcijām, bet arī rodas jautājums, vai spēs strādāt plašā diapazonā. One Wolf labi sāka, bet cik ilgi varēs dzīvot ar logotipu printētiem T-krekliem? Esmu pamanījusi zīmolu Talented – cilvēki radoši strādā, un kaut kas tur ir, bet vēl neesmu sapratusi – kas. Natālija Jansone ir konservatīvs un cienījams spēlētājs. Arī viņai iekarot pasaules tirgu nav viegli. Galvenais ir nepazaudēt sevi.

Visu interviju lasiet 7. jūnija laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.