Tā intervijā Dienas Biznesam teic restorāna 3 pavāri šefpavārs un līdzīpašnieks Mārtiņš Sirmais.

Ēdināšanas nozare viena no pirmajām pandēmijā tika apstādināta. M. Sirmais pauž, ka vecā kārtība nekad vairs neatgriezīsies. 

Kā jums iesācies šis gads? 

Tāpat kā jebkurš Latvijas valsts pilsonis sekoju līdzi skaistajām preses konferencēm no rīta līdz vakaram. Tas ir viss, ko es reāli drīkstu darīt. Likuma noteiktajā kārtībā. 

Saprotu, ka šobrīd vairāk esat pievērsies Ramen Rīga darbībai? 

Tas jau mums visu laiku ir bijis eksperimentālais bistro. Bijām Stabu ielā un tad nedēļas laikā uztaisījām arī Purvciemā. 

Un kā sokas ar šo biznesu? Kāds ir pieprasījums? 

Tas nav mūsu bizness, tāpēc ka piegāžu un līdzņemšanas bizness ir pavisam cita lieta. Pavisam citādi noteikumi, citāda naudas plūsma, citāds ēdiens, līdz ar to mēs tur esam iekarojuši savu lauku un karojam vēl vairāk. Kā sokas? Ar mainīgiem panākumiem, kā jau viss šobrīd. 

Vai pandēmijas laikā pieprasījums pēc šāda veida ēdiena nav lielāks? 

Tāds pats. Pastāv divas lielas piegāžu kompānijas, kuras mēs ļoti labi zinām, un tās savā starpā ļoti konkurē, un viss ir balstīts uz atlaižu politikām. Respektīvi, ja dod kaut ko zem pašizmaksas. Lielākā daļa jaunpienācēju, kas no ēdiena pasniegšanas telpās pāriet uz ēdiena pasniegšanu kurjeram, nemāk rēķināt, un tajā brīdī rodas šī spriedze. Un mēs arī piedalāmies šajā spēlē, jo tur viss ir par piegādes procentu, par akcijām un visu to. Respektīvi, Latvijas restorānu biznesu pašlaik pārvalda divas piegāžu kompānijas. 

Vai Ramen ir plāns attīstīties vēl kādā Rīgas mikrorajonā vai pat ārpus Rīgas? 

Šajā brīdī plānot, pateicoties valsts neplānošanai, būtu diezgan stulbi. Ar saviem uzņēmuma līdzekļiem, kas jau tā ir notērēti ļoti daudz, vēl tērēt un domāt par attīstību būtu, maigi sakot, utopiski.

Kad uzrunāju jūs intervijai, ieteicāt sazināties ar Jāni Reiru. Ko jūs gaidījāt, bet nesagaidījāt no mūsu finanšu ministra? 

Bija tā, ka viss sākās martā un salīdzinoši operatīvi tika nodrošināts, lai darbinieki saņemtu šos valsts maksājumus, vienalga, kā tos definēt – dīkstāves pabalstus, subsidētās darbavietas utt. Ļoti labi, viņi to visu saņem, jo mēs maksājam ļoti labas un legālas algas. Savukārt mēs kā uzņēmums un es kā darba devējs visu laiku piemaksāju par visu to, ka man tas viss ir jāuztur. Tas, ka darbinieks saņem algu, man jau, rupji sakot, ir vienalga, vai viņš ir atlaists, vai vienalga kādā veidā saņem šo valsts naudu, vai viņš ir bezdarbnieks, vai subsidēts. Vienalga, kāds ir tas juridiskais statuss. Savukārt mūsu uzkrājumi katru sekundi rūk un rūk. Mēs gaidām nākamo vilni, jo varbūt tad viņiem pieleks, jo visi ir super nometuši svaru.

Visu rakstu lasiet 26.janvāra žurnālā "Dienas Bizness"!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!