Aizvadītā gada nogalē kinoteātris nosvinēja savu 95. dzimšanas dienu, tādēļ piedāvājam atskatu uz tā vēsturi. 

1881. gadā Pēterburgas nomalē, nabadzīga kurpnieka ģimenē piedzima dēls Vasīlijs Jemeļjanovs. Pēc tēva nāves četrpadsmit gadu vecumā Vasīlijs sāka pelnīt iztiku savam brālim un trim māsām. Pateicoties apķērībai, darba spējām un uzņēmībai, trīsdesmit gadu vecumā viņam izdevās izbūvēt nelielu kinoteātri. Vēlāk viņš atvērta arī opereti un plānoja pārcelties uz pilsētas centru. Vasīlija Jemeļjanova plānus sagrāva boļševiku revolūcija. Juku laikos viņš iepazinās ar savu nākamo sievu - igauņu izcelsmes meiteni Mariju. Ilūzijas bija zaudētas, un viņi pameta Krieviju, dodoties uz Igauniju, kur viņiem piedzima meita Tatjana. Ap 1920. gadu, kad meitai bija astoņi mēneši, viņi pārcēlās uz Rīgu un kļuva par Latvijas pavalstniekiem.

Rīga jau pirms Pirmā pasaules kara bija kļuvusi par vienu no Krievijas impērijas filmu rādīšanas centriem. Pat kara laikā - 1916. gadā -  Rīgā darbojās 22 kino demonstrēšanas vietas, bet 30. gadu sākumā bija jau vairāk nekā 35 kinoteātri.

Rīgā Vasīlijs Jemeļjanovs kopā ar Leonīdu Falšteinu, ar kuru iepazinās Igaunijā, nodibināja filmu iznomāšanas uzņēmumu «Royal Film» un uzsāka kopīgu biznesu.

Viņi devās uz Vāciju, kur tolaik par niecīgu samaksu varēja iegādāties vecās filmas. Tās pārdeva kilogramos. Par 100 dolāriem tika iepirkts milzum daudz vācu, amerikāņu un franču filmu, kuras pārdodot un iznomājot, izdevās labi nopelnīt.

Kino bija kļuvis par iemīļotu rīdzinieku izklaidi un tā popularitātes vilnis neapturami vērsās plašumā. Radās vajadzība pēc sava kinoteātra. Vasīlijs Jemeļjanovs kopā ar Leonīdu Falšteinu nodibināja akciju sabiedrību ARS, nopirka zemes gabalu Elizabetes ielā, to ieķīlāja un dabūja kredītu bankā. Sākās būvniecība un 1923. gada decembrī Jaunākās Ziņas vēstīja, ka tiek atvērts pirmklasīgs, grezns kinoteātris «Splendid Palace». Tā autors bija arhitekts Frīdrihs Kārlis Skujiņš. Kinoteātris izmaksāja 850 000 latu. 990 strādnieki to uzbūvēja 10 mēnešos.

Tas bija pats greznākais kinoteātris Rīgā. Neobarokālā fasāde un tēlnieka Riharda Maura veidotās skulpturālās grupas «Sabīniešu nolaupīšana» abpus ieejas portālam vēstīja, ka apmeklētājus gaida kas īpašs. Ēkas iekštelpas pārsteidza ar neorokoko stila formu daudzveidību. Ievērības cienīgi ir Hermaņa Grīnberga gleznojumi Lielajā zālē un Riharda Maura un Jēkaba Legzdiņa veidotie zāles rotājumi.

Sākumā kinoteātra skatītāju zālē bija 824, bet vēlāk iekārtoja pat 1000 skatītāju vietas.

Tolaik rudzu maizes kukulītis maksāja 20 santīmus, bet ieejas maksa kinoteātros bija, sākot no 5 santīmiem līdz 2 latiem. «Splendid Palace» lētākā biļete maksāja 70 santīmus. Tās cena bija atkarīga no izvēlētās rindas.

Mēmā kino laikā «Splendid Palace» bija ļoti labs orķestris. Diriģents bija Oto Karls, kurš vēlāk strādāja Nacionālajā operā. Uz skatuves uzstājās arī kordebalets un bieži kino vakaru papildināja varietē priekšnesumi.

1929. gadā «Splendid Palace» demonstrēja pirmo skaņas filmu Baltijā. Sākoties skaņas kino ērai, filmas drīkstēja demonstrēt tikai ar tulkojumu valsts valodā. Tolaik visvairāk tika rādītas ASV, Vācijā un Krievijā ražotās filmas.

Bizness bija veiksmīgs - statistika liecina, ka laikā no 1923. līdz 1940. gadam «Splendid Palace» bijuši 6 miljoni apmeklētāju.

Vasīlija Jemeljanova meita Tatjana rakstīja: «Mans tēvs nekrāja naudu zeķē. Viņš pelnīja tāpēc, lai varētu ceļot, labi ģērbties, garšīgi paēst, viņam patika labi dzērieni. Ārzemju bankās mums nebija ne graša. Tēvs man teica tā: - Ja es nomiršu, jums paliks kinoteātris.»

1940. gadā Latviju okupēja. Tatjana atcerējās: «Ienāca krievi, visu nacionalizēja un uzlika nodokli 160 000 rubļu. Tēvs bija izmisumā.»

1941. gada jūnijā Jemeljanova ģimeni izsūtīja – sievu un meitu uz Tomskas apgabalu, bet Vasīlijs Jemeļjanovs nonāca Smoļenskas nometnē. Viņš mira izsūtījumā 1949. gadā.

Pēc Otrā Pasaules kara Latvija palika okupēta. Elizabetes iela tika pārdēvēta par Kirova ielu, bet «Splendid Palace» - par kino «Rīga».

Līdz pat 60. gadu sākumam kinoteātra direktors un administrators bija izbijušie armijas cilvēki. Ierodoties pie direktora, vajadzēja teikt krieviski: «Pribil po vašemu prikazu!» un «Tak točno, tovarišč ģirektor!» Tas nozīmē - pēc jūsu pavēles esmu ieradies, tieši tā biedri direktor!

Padomju laiki ieviesa korekcijas arī kinoteātra interjerā. Zaļās zāles nišās uzradās Staļina un Ļeņina krūšutēli, tika izveidots Sarkanais stūrītis, kur darbiniekiem notika ideoloģiski izglītojošas sapulces, bet apmeklētāji varēja iepazīties ar kino «Rīga» piecgades plāniem. Kinoteātrī drīkstēja demonstrēt tikai 25% ārzemju filmu, toties padomju kultūru tagad varēja kārtīgi atdzerties.

Kinoteātra interjeros nedaudz tika pieklusināti buržuāziskā laika greznumi - kolonnu rotājumi - un sienas tika aizkrāsotas, noņēma eņģelīšus virs sarkanā foajē durvīm.

1967. gadā akceptēja arhitektes Martas Staņas projektu par kino «Spartaks» pārbūvi kā rezultātā tika izbūvēta galerija. Tā aizsedza skatu uz valsts arhitektūras pieminekli - kinoteātri «Rīga», un tas ārtelpā vairs nedominēja. Atjaunotās Latvijas Republikas laikā galerijas fasāde kļuva tumša un tur ierīkoja spēļu zāli «Klondaika».

70. gadu sākumā Kino «Rīga» bija savdabīgs kultūras centrs. Šeit ne tikai izrādīja filmas, bet arī rīkoja to pirmizrādes un organizēja tikšanās ar aktieriem. Tika svinētas arī mākslinieku jubilejas.

Laika gaitā kino «Rīga» interjeri bija manāmi noplukuši - vajadzēja remontu, jo padomju savienības kino komiteja bija nolēmusi kinoteātrī rīkot vissavienības kinofestivālu. Tika piešķirti līdzekļi un sākās kinoteātra pirmie lielākie restaurācijas darbi arhitektu Viestura Vilka un Daces Motes vadībā.

Restaurācijas laiks sagādāja pārsteigumu. No kinoteātra sienām noņēma deviņus krāsojuma slāņus. Pēc restaurācijas kinoteātris atguva savus zaudētos interjera elementus un 1977. gadā te notika Vissavienības kinofestivāls.

1987.gada notikumi pie Brīvības pieminekļa iekustināja Latvijas sabiedriski politisko dzīvi. Sākās tautas atmoda. Barikāžu laikā kino «Rīga» un «Spartaks» strādāja visu diennakti. Filmas tika rādītas bez maksas. Naktīs barikāžu dalībnieki sildījās un varēja pagulēt kinoteātra zālēs un nišās.

1990. gadā Latvija atguva neatkarību.

Kinoteātri «Rīga» uzņēma starptautiskajās kinozāļu asociācijās «Europa Cinemas» un «Art Cinemas».

Kinoteātrī bijuši divi ugunsgrēki -1997. gadā un 2003. gadā, kad cieta zaļā zāle un tika stipri piedūmota Lielā zāle. Pēc tam kinoteātrī tika nomainīta grīda un skatītāju krēsli, rekonstruētas ložas un balkons.

Stāstot par kinoteātri, nedrīkst aizmirst mākslinieku Kārļa Koknēviča un viņa dēla Arta Koknēviča gleznotos kino plakātus.

2006. gada 30. decembrī, pēdējā seansa laikā no zāles griestiem nokrita griestu apmetuma gabals. Lielā zāle tika slēgta un beidzot sākās pamatīgi kinoteātra restaurācijas darbi SIA «Rīgas nami» vadībā. 2007. gada septembrī restaurācijas darbi bija pabeigti un kinoteātris atsāka darbu.

2011.gada 15.septembrī atjaunoja kinoteātra agrāko nosaukumu - «Splendid Palace».

Aizvadītā gada nogalē kinoteātris nosvinēja savu 95. dzimšanas dienu.