Šādus secinājumus izdara zvērinātu advokātu biroja PricewaterhouseCoopers Legal vadošais jurists Māris Butāns pēc biroja veiktā pētījuma PwC Competition watch 2019 par konkurences uzraudzību Latvijā no 2002. gada līdz 2008. gadam. Pats pētījums ir vairāk skaitļu un procentvērtību uzskaitījums, tādēļ Dienas Bizness aicināja M. Butānu skaidrot pētījumu kopsakarībās ar patlaban notiekošo un nākotnes perspektīvām.

Fragments no intervijas

Kāpēc nolēmāt, ka šāds pētījums ir vajadzīgs?

Man personīgi ir tuvas konkurences tiesības. Esmu vienmēr centies ne tikai pats gūt skaidrību, bet arī, lai skaidrību par tām varētu gūt plašāka sabiedrība. Viens no apsvērumiem ir veicināt izpratni un kliedēt dažādus mītus par konkurences uzraudzību Latvijā. Bieži vien cilvēkiem, runājot par tēmu, pietrūkst tieši skaitļu, lai konkrēti argumentētu un pieņemtu uz informāciju balstītus lēmumus. Ceru, ka veiktais pētījums sasniegs mērķus.

Stāsts ir par Konkurences padomes darba rezultātiem. Kas ir galvenie avoti un kritēriji?

Šis ir pirmais mēģinājums Latvijas vēsturē detalizēti skatīt konkurenci uzraugošās iestādes lēmumus, tieši runājot par Konkurences likuma 11. pantu, kas ir par aizliegtu vienošanos, un 13. pantu, kas ir par dominējošā stāvokļa tirgū ļaunprātīgu izmantošanu. Mans mēģinājums bija iegūt pēc iespējas lielāku datu apjomu, lai varētu uz šiem datiem paļauties. Konkrētajā pētījumā tika izmantoti Konkurences padomes interneta vietnē pieejamie dati, lēmumi, kur pats vecākais lēmums ir no 2002. gada, bet pēdējais lēmums ņemts no 2018. gada nogales. Lēmumi tika analizēti pēc dažādiem kritērijiem. Gan kādi uzņēmumi pēc apgrozījuma tiek sodīti, kāda ir sodu bardzība, gan kādi sodi tiek piemēroti un uz kādiem kritērijiem tie balstās, kāds ir sodu mīkstināšanas mehānisms.

Zinu, ka kaimiņvalstī Igaunijā konkurences lietas ir kriminalizētas, bet mums tās ir administratīvo pārkāpumu grupā. Vai pēc pētījuma rezultātiem būtu pamats domāt, ka vajag mainīt valstī pastāvošo sistēmu Igaunijas virzienā? Tas sniegtu lielākas iespējas aizstāvībai, vienlaikus paildzinot tiesvedības procesus.

Kopumā par smagākajiem pārkāpumiem – karteļiem - ir aptuveni 240 pārkāpumi, kurus pieminētajā laikā ir izskatījusi Konkurences padome. Vēl ir vieglāki pārkāpumi, kas tāpat ir aizliegtas vienošanās ar ietekmi uz tirgu. Konkurences tiesību kriminalizācija ir ļoti sarežģīts jautājums. Pirmkārt, ir jautājums, kāds ir mērķis šādai darbībai. Ja gribam kriminalizēt, tad ko īsti un kāpēc? Ko panāksim? Mēs noteikti panāktu, ka process būs sarežģītāks un ilgāks. Jautājums ir - vai tiesību aizsardzība privātpersonām šādā gadījumā būtu augstāka? Iespējams, ka tā, bet seko jautājums - vai šobrīd tā ir nepietiekama? Ievērojot Konkurences padomes jau tā nepietiekamo darbinieku skaitu un iepretī lielo uzņēmumu konsultantus, var teikt, ka tiesību aizsardzība ir līdzsvarota. Arī Administratīvajā procesā var izveidot sistēmu, ka lietas tiek skatītas trīs tiesu instancēs, nevis kā tagad - divās. Trīs instances mums Latvijā izskatīšanā ir bijušas. Kriminalizēt konkurences tiesības tikai tādēļ, ka tā ir Igaunijā, nav vajadzīgs.

!Finanšu sankcijas uzņēmumiem ir īstais ierocis, un tās ir nepietiekamas. Atkārtojas tie paši pārkāpumi, tiem pašiem uzņēmumiem par tām pašām lietām

Uzņēmumiem mazinātos naudas sodi, bet, iespējams, parādītos iespēja saukt personas pie kriminālatbildības. Tas varētu motivēt?

Es nedomāju, ka mazāki naudas sodi uzņēmumiem ir tas īstais mērķis. Cietumsodi vadītājiem nemainīs situāciju. Šis pētījums tieši parāda, ka naudas sodi par smagiem pārkāpumiem ir pārāk mazi. Finanšu sankcijas uzņēmumiem ir īstais ierocis, un tās ir nepietiekamas. Atkārtojas tie paši pārkāpumi, tiem pašiem uzņēmumiem par tām pašām lietām. Tipisks piemērs ir Rīgas Brīvostas pārvalde. Četras reizes viņiem ir piemēroti naudas sodi. Tas vedina domāt, ka tie nav efektīvi. Ir arī citi uzņēmumi, kas atkārtoti atgriežas Konkurences padomes redzeslokā par līdzīgām lietām.

!Uzņēmumi nebaidās no naudas sodiem, kas draud par pārkāpumu

Iznāk, ka efektīva ir tramvaja bezbiļetnieku stratēģija. Ja sods ir neliels un pieķer ne vienmēr, tad izdevīgāk ir braukt bez biļetes!

Par to liecina pārkāpumu raksturs. Uzņēmumi nebaidās no naudas sodiem, kas draud par pārkāpumu. Par tik smagiem pārkāpumiem kā kartelis uzņēmumu kultūra pret Konkurences padomes uzraudzību ir salīdzinoši zemā līmenī.

Kur ir āķis? Tā ir Konkurences padomes sodu politika vai normatīvais regulējums?

Normatīvais regulējums šobrīd nepieļauj sasniegt to prevencijas līmeni, kādu paredz Eiropas Komisija attiecībā uz Konkurences tiesību uzraudzību visā Eiropas Savienībā. Eiropā šobrīd ir kustība stiprināt konkurenci uzraugošās iestādes. Tāpēc arī ir pieņemta ES direktīva, kas paredz lielākus naudas sodus un stiprākas iestādes, paredzamāku rīcību un lielāku neatkarību lēmumu pieņemšanā. Daudzās valstīs tas patiešām klibo un lēmumi netiek pieņemti tādi, kādiem tiem vajadzētu būt.

Pēc jūsu pētījuma iznāk, ka konkurences pārkāpumu izskatīšanas ilgums pieaug. Ar ko tas skaidrojams?

Pārkāpumu vidējais izskatīšanas laiks, jo sevišķi smago pārkāpumu gadījumā par karteļiem, ir pieaudzis gandrīz divas reizes. No izpētītā materiāla neseko, ka Konkurences padomei šobrīd lietvedībā būtu komplicētākas lietas nekā 2002. gadā. Lietas, kuras izskata šodien, ir tādas pašas kā pirms desmit gadiem. Uzņēmumi savu praksi nemaina. Lietas pārsvarā ir ļoti vienkāršas – aizliegtas vienošanās publiskos iepirkumos. Shēma ir elementāra – pretendenti apmainās ar piedāvājumiem, ar projektiem un cenām, kādas būs. Šāda veida lietas Konkurences padome skata ilgāk nekā iepriekš. Likums paredz skatīt divus gadus, tā ka pārkāpumu te nav. Šobrīd karteļus skata vidēji 510 dienas. Kādreiz vidējais rādītājs bija 275 dienas. Grūti šajā gadījumā runāt par cēloņiem.

Visu rakstu lasiet 18. aprīļa laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.