Cilvēku skaits aug, planēta lielāka nekļūst, tādēļ jādomā, ko darīt ar neatjaunojamiem resursiem. Rezultātā pasaule virzās uz aprites ekonomikas modeli, kas faktiski nosaka, ka maksimāli ilgi resursus atstājam apritē. Tādēļ jādomā, kā samazināt atkritumu apjomu, ko radām, un jāskatās, kā lietojam lietas, vai tās var labot vai atjaunot. Ja tas nav iespējams, jāizvērtē, cik daudz būs vietas, kur glabāt šos atkritumus.

Jāanalizē ne tikai izejmateriāli un loģistikas ķēdes, bet arī tas, kā katrs cilvēks iepērkas – gudri vai vieglprātīgi. Izejot no šī faktora, ES noteikusi stingrus mērķus nākamajiem gadiem, viņa uzsvēra.

Pēc 2020.gada ik pa pieciem gadiem ir jāizpilda jaunas prasības, lai pakāpeniski nonāktu līdz tam, ka 2035.gadā tiek pārstrādāti vismaz 65% sadzīves atkritumu apjoma, ko radām. 2020.gadā šis apjoms ir 50%. Tā kā ar katru procentu gan savākt, gan apsaimniekot atkritumus kļūst grūtāk, aizvien vairāk jādomā par to, kādas preces tiek ražotas un kā tās tiek izmantotas.

No otras puses, otrs direktīvas rāmis nosaka, ka poligonos varēs apglabāt tikai 10% no gadā radītā sadzīves atkritumu daudzuma. Tādējādi ir jautājums, kas notiek ar atlikušajiem 25%.

Protams, ir iespējams kāpināt pārstrādi straujāk vai vest pārstrādāt uz citām valstīm, runa var būt arī par citām metodēm, piemēram, reģenerāciju, kas pagaidām Latvijā nav īpaši attīstīta. Tādēļ būtiski ir definēt prioritātes, vai tā būs reģenerācija vai pastiprināta pārstrāde, un jautājums, kurai no šīm jomām tiks piešķirti ES līdzekļi, tiesa gan, ES pateikusi, ka reģenerācijai netiks piešķirti līdzekļi, taču vēl cenšamies par šo jautājumu runāt, uzsvēra eksperte. Būtisks izaicinājums būs arī prasības, kas izvirzītas atkritumu rašanās novēršanai - pēc iespējas samazināt radīto atkritumu apjomu, viņa piebilda.

TIEŠRAIDE: Konference Atkritumu apsaimniekošana – 2019