Par šī plāna ietekmi uz atkritumu apsaimniekošanas nozares aktuālākajiem jautājumiem nozares līderi diskutēja SIA Izdevniecība Dienas Bizness, SIA ZAAO un SIA Clean R rīkotajā tiešsaistes konferencē Atkritumu apsaimniekošana 2021. 

Jāmazina ekoloģiskā pēda 

“Visiem – gan atkritumu ražotājiem, gan operatoriem, gan noglabāšanas poligoniem – būs jāmainās aprites ekonomikas virzienā, lai samazinātu katrs savu ekoloģisko pēdu,” norāda SIA ZAAO valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis. Viņaprāt, minēto iemeslu dēļ pieaugs reģionālo atkritumu apsaimniekošanas centru loma un nozīme atkritumu apsaimniekošanas virzībā un attīstībā Latvijā nākamajos astoņos gados. 

“Sadarbībā ar pašvaldībām ir jāvienojas par jaunajiem pasākumiem, kas ļauj sasniegt valsts plānā noteiktos mērķus, un atbilstoši tam jāizstrādā jauns reģionālais atkritumu apsaimniekošanas plāns,” skaidro G. Kukainis. Būtiska loma būs kopīgam darbam ar pašvaldībām, lai izvēlētos labākos risinājumus atkritumu apsaimniekošanas virzībai un attīstībai jaunajā piecu reģionu modelī un lai iedzīvotājiem varētu nodrošinātu kvalitatīvu apsaimniekošanas pakalpojumu un atkritumu dalītās vākšanas infrastruktūras pieejamību, balstoties uz līdzšinējo veiksmīgo pieredzi atkritumu apsaimniekošanā mūsu esošajā darbības reģionā. Kā viens no būtiskākajiem izaicinājumiem bija un būs uzdevums, kā veicināt atkritumu pārstrādi, gan palielinot attiecīgo pārstrādātāju jaudas, gan sākot pārstrādāt to atkritumu daļu, kura līdz šim nav bijusi pārstrādāta. 

“Paralēls uzdevums – ieinteresēt ražotājus savu produktu iepakojumā izmantot otrreiz pārstrādājamos materiālus vai pat atkārtoti izmantot jau bijušu taru, piemēram, stikla pudeles, burkas,” uz vēl vienu jautājumu norāda G. Kukainis. Viņš atzīst, ka tādējādi ne tikai mazāks daudzums nonāks atkritumu apglabāšanas poligonā, bet arī būtiski tiks samazināta ekoloģiskā pēda. Viņš kā pozitīvu piemēru min Valmierā strādājošās SIA VLT olu iepakojuma ražošanu no makulatūras. Protams, stikls ir otrreiz pārstrādājams materiāls, un to jau arī pašlaik pārstrādā, bet ir daudz citu iepakojumu (piemēram, čaukstošā plastmasa), kuriem vismaz pašlaik otrreizējās pārstrādes vēl nav, un to nākas noglabāt poligonā. 

“Bet dabas resursu nodokļa likmes par atkritumu noglabāšanu poligonā no 50 eiro/t jau ir 65 eiro/t, pēc brīža būs 80 eiro/t un perspektīvā varbūt pat vēl vairāk, tāpēc ražotājiem arvien vairāk būs jādomā par videi draudzīgāku iepakojumu,” uzsver G. Kukainis. Viņš atzīst, ka tieši nepārstrādājamās plastmasas apjomi pieaug, un, lai meklētu risinājumus, ZAAO sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru ir izsludinājusi pirmo atkritumu pārstrādes hakatonu Baltijā. “Meklējam uzņēmējus, kuri vēlas attīstīt atkritumu pārstrādes idejas – ne tikai plastmasām, bet arī riepām un šķiedru materiāliem,” tā G. Kukainis. 

Jāatgādina, ka Latvija plāno sasniegt Eiropas Savienības mērķi – 2035. gadā atkritumu poligonos noglabāt tikai maksimums 10% no radītajiem sadzīves atkritumiem. “Tas nozīmē, ka Latvijas atkritumu poligonos šis apjoms jāsamazina vidēji piecas līdz septiņas reizes un alternatīvas jāmeklē jau šodien, jo pašlaik pārstrādei tiek novirzīti vien 30% no ZAAO savāktajiem atkritumiem,” skaidro G. Kukainis. Viņš atzīst, ka gadījumā, ja neizdosies atrast nevienu labāku risinājumu, kā izmantot (pārstrādāt) pašlaik nepārstrādājamo iepakojumu, tad pēdējā iespēja būs no tiem iegūt enerģiju, uzbūvējot atkritumu sadedzināšanas rūpnīcu – katlumāju. 

SIA ZAAO valdes priekšsēdētājs ir skeptisks par šīs daļas atkritumu eksporta iespējām, kā to dara citas valstis, jo to saņēmēji no citām valstīm varētu vēlēties saņemt atlīdzību, nevis par to maksāt. “Strādājam kopā ar pašvaldībām, lai efektivizētu darbu, saglabājot pakalpojuma kvalitāti, jo degvielas cenu kāpums paaugstina izmaksas, bet Vidzeme ir ar visgarāko ceļu tīklu, taču salīdzinoši mazu iedzīvotāju blīvumu, tādējādi, lai savāktu vienu tonnu atkritumu, vidēji ir jāveic daudz garāks ceļš nekā, piemēram, galvaspilsētā,” norāda G. Kukainis. Viņš piebilst, ka risinājums ir lielāks atkritumu šķirošanas konteineru skaits, lai tādējādi samazinātu braucienu skaitu un neceltu pakalpojuma cenu iedzīvotājiem. 

Bioloģiski noārdāmos vāks atsevišķi 

“ES direktīva un arī Latvijas normatīvi prasa ieviest dalīto bioloģiski noārdāmo atkritumu (lielākoties – virtuvē radīto, piemēram, ābolu seržu, kartupeļu, banānu mizu, kafijas biezumu u.tml. pūstošu atkritumu) savākšanas sistēmu no 2021. gadā Rīgā un Pierīgā, bet no 2023. gada pārējā Latvijā,” par būtiskāko šā gada izaicinājumu stāsta SIA Clean R valdes loceklis Guntars Levics. Viņš norāda, ka līdz šim nekas tamlīdzīgs Latvijā nav darīts un tāpēc tas ir izaicinājums ne tikai atkritumu apsaimniekošanas operatoriem, bet arī iedzīvotājiem. “Tas nozīmē, ka pie daudzdzīvokļu mājām līdzās esošajiem tiks uzstādīts vēl viens konteiners brūnā krāsā, tas būs paredzēts tieši bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem,” skaidro G. Levics. 

Viņš atgādina, ka bioloģiski noārdāmo atkritumu apjoms sasniedz ap 50% no pašreizējā nešķiroto atkritumu daudzuma. “Pašlaik ir uzsākta jaunu konteineru uzstādīšana Rīgā pie klientiem daudzdzīvokļu mājās, kam izvešana notiek vairākas reizes nedēļā, jo tieši daudzdzīvokļu mājas saražo 95% atkritumu,” norāda G. Levics. Viņš steidz piebilst, ka, lai nebūtu jāveic papildu pārvadājumi un visiem jātērē papildu resursi, tad viendzīvokļu privātmāju saimnieki ir motivēti šos bioloģiski noārdāmos atkritumus kompostēt un pēc tam izmantot savā dārzā dārzeņu un puķu audzēšanai. 

“Šādu sistēmu izmanto arī daudzviet laukos,” norāda G. Levics. Viņaprāt, būs vajadzīgs laiks, lai šī sistēma sāktu strādāt tā, kā tas ir iecerēts. “Savāktie bioloģiski noārdāmie atkritumi nonāks Getliņu atkritumu pārstrādes un noglabāšanas poligonā, kurā ir izveidota jauna bioloģisko atkritumu pārstrādes rūpnīca, kas divu mēnešu laikā īstenos dabīgās kompostēšanas procesu, iegūstot biogāzi, ko savukārt pārvērtīs siltumā un elektrībā,” par tālāko pārstrādi stāsta G. Levics. Viņš atzīst, ka gan likumdevējiem, gan arī atkritumu apsaimniekošanā iesaistītajiem būs izaicinājums attiecībā uz tā dēvētā tehniskā komposta (kas paliek pāri pēc to pārstrādes rūpnīcā) izmantošanu. 

“To var izmantot ceļa malu apzaļumošanai, karjeru rekultivācijai, taču Latvijā nav normatīvu, kas reglamentētu ne tikai to, kādam jābūt šim tehniskajam kompostam, kādi piemaisījumi (cik lielos apmēros) tam drīkst būt, bet arī to, kur to drīkst izmantot,” tā G. Levics. Viņš atzīst, ka par pilnīgi tīru šo kompostu atzīt nevar un to nav iespējams izmantot kultūraugu audzēšanai. “Visa pamatā ir Eiropas direktīva, kuras izpratnē par pārstrādātiem bioloģiskie atkritumi ir uzskatāmi tad, ja to kompostēšana notiek ne ilgāk kā triju gadu laikā, un tādējādi vairs netiek akceptēta līdzšinējā pieredze, kad atkritumus lika speciālās šūnās atkritumu poligonos un no tām biometānu vāca 10–15 gadus,” jautājumu par jaunās kārtības atšķirību no līdzšinējās skaidro G. Levics. 

Vajag kontroli pār būvgružiem 

Lai arī normatīvo aktu līmenī viss ir sakārtots attiecībā par būvniecības (arī ēku demontāžas) procesā radītajiem atkritumiem (to savākšanu, šķirošanu, pārstrādi un apglabāšanu), tomēr to kaudzes nemitīgi tiek atklātas no jauna dažādās vietās – mežos un grāvjos, kur iepriekš tās nav bijušas. “Atšķirībā no sadzīves atkritumu sfēras, kurā var strādāt tikai tie, kuri uzvarējuši pašvaldību iepirkuma konkursos, būvniecības atkritumu jomā ir brīvais tirgus, kurā var darboties jebkurš, un arī šī pakalpojuma cenas ir no neticami (aizdomīgi) zemām līdz ļoti augstām. Vislielākās problēmas rada lielais pelēkais sektors (visos posmos) un kontroles trūkums par to, cik daudz tad ir patiesībā šādu atkritumu no konkrētā objekta un kur tie paliek,” skaidro G. Levics. 

Viņš kā piemēru min kādas ēkas nojaukšanu, kuras saimnieks iesniedz izziņu būvvaldē no būvniecības atkritumu savācēja par aizvestajiem 10 m3 , bet realitātē to apjomam ir jābūt daudzkārt lielākam, un nav skaidrs, kur šī pārējā daļa ir nonākusi. Vissliktākā situācija ir tad, ja ēku demontāžas materiāli tiek vienkārši pārsegti ar zemi un tās jaunais īpašnieks vēlas uz tās būvēt ēku, bet pēkšņi to konstatē, – tad sākas pamatīgas problēmas. “Esam iniciējuši sadarbības memorandu starp celtniecības un atkritumu jomas uzņēmēju nevalstiskajām organizācijām un Valsts vides dienestu par kontroles mehānisma ieviešanu – kur, kādi būvniecības atkritumi ir nonākuši, kas ar tiem ir izdarīts,” uz jautājumu par to, ko darīt, atbild G. Levics.