Tādi secinājumi skanēja pēc viena no Meža pētīšanas stacijas demonstrāciju objektu apmeklējuma pie Kalsnavas. Pašlaik zinātniskās izpētes meži ir nepilnu 29 000 ha platībā, kas izkaisīti pa visu Latvijas teritoriju. Meža pētīšanas stacijas direktors Mārtiņš Līdums atzina, ka zinātniskās izpētes mežos drīkst darīt to, kas aizliegts citos mežos, – būtībā pārkāpt mežsaimniecības un citu normatīvu prasības. Tieši ignorējot mežsaimniecības normatīvus un neko vairāk – 54 gadu laikā izaugušas egles ar diametru 50 līdz 56 centimetri. Būtībā pusgadsimtu vecs egļu mežs izskatās tā, it kā tam būtu 80–90 gadi. Vienlaikus tikai ļoti neliela daļa Latvijā strādājošo kokrūpnieku būtu tehnoloģiski spējīgi sazāģēt 50–56 cm diametra baļķi dēļos.

Video autore: Monta Glumane

Latvijas valsts mežzinātnes institūta Silava pētnieks Āris Jansons atzina, ka mežsaimniecībā ir vairāki svarīgi komponenti, kuriem vienam ar otru un trešo nepieciešama laba mijiedarbība, lai sasniegtu labu rezultātu. Pirmā ir selekcija, kad sēklu materiālu ievāc nevis no kura katra čiekura, bet gan tieši no tiem kokiem, kas ir vislabākie, visproduktīvākie. Pēc Ā. Jansona sacītā, Latvijā par meža selekciju var runāt jau no 1957. gada, kad tika formulēta tēze: mežā gribam tādus kokus, kuri dod vislabāko ražu, un tā rezultātā tika sākta labāko sugu eksemplāru sēklu iegūšana. «Tas ir tāpat, kā stādot ābeļdārzu, – saimnieks izvēlas stādīt nevis jebkādas ābeles, bet gan tās, kuras ražos garšīgākos un pirktākos ābolus,» skaidro Ā. Jansons. Viņš atgādina, ka kokus mežā audzē nevis tikai apkārtnes skaistumam, bet gan lai tos saimnieciski izmantotu – pārstrādātu, savukārt pārstrādātājiem visvairāk vajag koku stumbrus bez zariem. Minēto iemeslu dēļ arī ir loģiski, ka mežu īpašnieki būs ieinteresēti tieši šādu koku stādu stādīšanā. «Šodien var sacīt, ka Latvija koku selekcijas un koku stādu audzēšanas jomā ir Eiropas augšējā līmenī,» tā Ā. Jansons. Otrs svarīgs faktors ir koku augšanas apstākļi, proti, ja koki iestādīti vietā, kura bieži atrodas ūdenī (purvā) vai arī ir pilnīgs mitruma deficīts, tad iestādītā audze vairāk nīkuļos, nekā augs, bet tas atkal nav izdevīgi meža īpašniekam. Nenoliedzami, ka mežu (tāpat arī lauku un tīrumu) īpašniekus interesē, lai uz viena hektāra zemes var izaudzēt maksimāli iespējami lielāku ražu un arī to ātrāk novākt. Trešais komponents ir postītāji – meža dzīvnieki, kuriem garšo it īpaši jaunaudžu zaļums, dažādi kaitēkļi – kukaiņi un līdztekus tiem arī vējš un uguns. Pēdējo desmit gadu novērojumi liecina par pieaugošo ciklonu aktivitāti, jo īpaši, ja tie ir tad, kad zeme nav sasalusi, tad ne tikai atsevišķi koki, bet pat veselas mežaudzes tiek ne tikai nolauztas, bet pat izgāztas ar visām saknēm. «Noturība pret vēju ir saistīta ar audzes retināšanu, to skaitu – jo mazāk audze tiek retināta, jo tai ir lielāka noturība pret vēju, jo pētījumi rāda, ka pēc katras retināšanas nākamos trīs līdz piecus gadus attiecīgajā audzē esošie koki nav noturīgi pret vēju,» skaidroja Ā. Jansons. Viņaprāt, retināšanas samazinājumu var panākt, stādot mazāku daudzumu koku uz vienu hektāru. 50 gadus vecā zinātniskās izpētes mežā egļu diametrs 54–56 cm ir sasniegts, stādot tikai 1200 koku stādus uz vienu hektāru. Pašlaik Latvijas normatīvi prasa stādīt 2000 līdz 2200 egļu stādu uz hektāru.

Visu rakstu lasiet 19. augusta laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.