Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta zinātnieki piedāvā tehnoloģiju videi draudzīga termoiepakojuma izgatavošanai no Latvijā ļoti plaši pieejamā skuju koku zaleņa – smalkiem zariņiem un skujām, informē RTU.

Skuju koku zalenis faktiski ir mežizstrādes atlikums, tā lietošanas iespējas ir ievērojami plašākas par šobrīd izmantotajām.

«Izstrādājot mežu, koku smalkie zariņi ar skujām paliek turpat mežā. Pēc izkalšanas skujas un zarus var izmantot meža šķeldas ražošanai vai arī klāt uz zemsedzes, lai sliktos laikapstākļos tehnika varētu pārvietoties pa mežu. Nelielos apjomos Latvijā zaleni izmanto arī skuju ekstraktu ražošanā,» uzskaita RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta (VASSI) vadošā pētniece Indra Muižniece. Zaleni pārstrādā SIA Vecventa Piltenes pusē, vairāki uzņēmumi izmanto zaleņa pārstrādes produktus, piemēram, skuju ekstraktu un hlorofila pastu lieto kā izejvielu kosmētikas un farmācijas produktu ražošanā.

RTU pētnieki uzskata – lai iegūtu maksimālu ekonomisko, sociālo un vides labumu, zaleni vajadzētu izmantot pilnībā, radot vienlaikus vairākus augstas pievienotās vērtības produktus. Piemēram, pēc skuju ekstraktvielu iegūšanas ekstraģēto materiālu, kas šobrīd pārsvarā kļūst par bioloģisko atkritumu, varētu izmantot siltumizolācijas materiāla ražošanai. Un pāri nepaliktu nekas. «Tā būtu ideāla shēma ilgtspējīgai resursa izmantošanai, ražojot paralēli vairākus atšķirīgus produktus no vienas izejvielu plūsmas. Turklāt tas būtu arī ekonomiski lietderīgi,» norāda I. Muižniece, atgādinot biotehonomikas pamatideju – maksimāli efektīvi izmantot resursus, ar tehnoloģiju palīdzību radot arvien jaunus pievienotās vērtības produktus tā vietā, lai resursus vai to atlikumus noglabātu atkritumu poligonos.

No skuju koku zaleņa un organiskas saistvielas izgatavots siltumizolācijas materiāls ir videi un cilvēka veselībai nekaitīgs, biodegradabls, līdz ar to nerada jaunus atkritumu kalnus, tā siltumvadītspēja ir līdzvērtīga citiem tirgū pieejamiem siltumizolācijas materiāliem, saka I. Muižniece, kura zaleņa izmantošanas iespējas pēta jau gadiem. Sākotnēji izzinājusi iespējas radīt ēku siltināšanā izmantojamu materiālu, viņa ar kolēģiempievērtusies termoiepakojuma materiāla izstrādei, kas, kā norāda pētniece, «pēc būtības arī ir siltumizolācijas materiāls, bet šaurākam pielietojumam». Pētniecība un izstrāde notiek ar ES finansiālu atbalstu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) administrētā programmā «Atbalsts pētniecības rezultātu komercializācijai». Dabīga termoiepakojuma projekta vadītāja ir RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktore, profesore Dagnija Blumberga, kurai ir liela pieredze gan zinātniskajā darbā, gan uzņēmējdarbībā, kas ir viens no priekšnosacījumiem projekta īstenošanai. Projekta komandā darbojas arī Krišs Spalviņš, Lauma Žihare, Kaspars Ivanovs, Ivars Veidenbergs, Sarma Valtere, Kārlis Valters.

«Esam apzinājuši visas vājās vietas, strādājam, lai rastu kompromisu starp dažādiem faktoriem, kas ietekmē īpašības. Būtiski ir panākt, lai fizikālās un mehāniskās īpašības atbilstu termoiepakojuma prasībām un galaprodukts būtu lietotājiem ērts,» skaidro I. Muižniece.

Primāri iepakojumam ir jāpasargā prece no ārējās temperatūras svārstībām pārvadāšanas vai uzglabāšanas laikā, būtiska ir arī tā izturība pret mehāniskiem bojājumiem. «Šobrīd tirgū ir dažāda izmēra termoiepakojumi no nelielām kastītēm siltas pārtikas līdzņemšanai restorānos vai pārtikas veikalos līdz milzīgiem konteinera veida iepakojumiem liela izmēra produkcijas pārvadāšanai. Tātad materiālam ir jābūt pietiekami izturīgam, lai no tā varētu veidot arī lielizmēra iepakojumu. Mēs orientējamies uz izmērā un formā līdzīgiem iepakojumiem, lai varētu konkurēt, piedāvājot alternatīvu esošajiem. Liela izmēra termoiepakojums lielākoties tiek ražots no putuplasta. Mūsu materiāla galvenā vērtība – tā dzīves cikla laikā netiek radīta nelabvēlīga ietekme uz klimatu, vidi un cilvēku veselību, tas sadalās dabā,» uzsver pētniece.

Šobrīd notiek darbs pie sekundārā iepakojuma materiāla – tāda, kurš tieši nesaskaras ar pārtiku vai medikamentiem. Tāds nepieciešams dažādu pārtikas, farmācijas, kosmētikas, ķīmisku un citu vielu un produktu pārvietošanai. Plānots, ka tam nākotnē sekos arī primārais iepakojums, ar ko aizvietot sintētiskā materiāla pusdienu kārbiņas.

Lai pārliecinātos par tirgus pieprasījumu, ar laboratorijā radītā termoiepakojuma paraugiem iepazīstināti vairāki Latvijā strādājoši koksnes resursu pārstrādātāji. «Vispirms uzrunājām vietējos uzņēmumus, jo vēlamies, lai tiktu izmantoti Latvijas resursi un attīstītos mūsu valsts tautsaimniecība,» patriotiska ir zinātniece, piebilstot, ka interese biznesa pusē ir..

Biznesa interese ir būtisks priekšnosacījums zinātniskās idejas komercializācijai, kas savukārt ir LIAA administrētās programmas mērķis. Turpmāko divu gadu laikā zinātnieki plāno tehnoloģiju attīstīt līdz tādai gatavības pakāpei, lai varētu slēgt licences līgumu ar vienu vai vairākiem ražotājiem. Paši savu uzņēmumu dibināt zinātnieki neraujas, jo «zinātniskai institūcijai primārais nav uzsākt uzņēmējdarbību, mēs orientējamies uz idejas pārdošanu, meklējam pircējus, kas mūsu jaunievedumu ieviesīs dzīvē. Savukārt mēs līdzekļus, kas gūti no tehnoloģijas komercializācijas, ieguldīsim tālāk izpētē, zinātnē, lai attīstu jaunas idejas».