Dienas Biznesā viena no aktuālām tēmām, par ko sūdzas daudzi uzņēmēji un investori, ir banku nevēlēšanās atvērt kontus. Ar to saskārušies vairāki uzņēmēji un investori. Turklāt, pēc viņu teiktā, viņi nesadarbojoties ar uzņēmumiem, kuri pārkāpj sankciju režīmu. Kādi ir iemesli vēl bez sankciju režīma pārkāpšanas, kuru dēļ bankas atsakās atvērt kontus?

U. Upenieks: Šis jautājums tomēr ir jāskata sankciju kontekstā. Viena lieta ir, kad uzņēmums sadarbojas ar partneri, kurš ir iekļauts tiešajā sankciju sarakstā, par to viss ir skaidrs. Taču vēl ir sektorālās sankcijas, kas attiecas uz noteiktām tautsaimniecības nozarēm vai preču grupām. Turklāt jāņem vērā, ka ir arī netieši sankciju pārkāpumi. Viens nesens piemērs: anektētajā Krimas pussalā tika uzstādītas Rietumeiropas ražotāja ražotas turbīnas. Tas ir klajš sankciju pārkāpums, jo ir noteikts, ka uz Krimas pussalu nekādas preces piegādāt nedrīkst. To visu pētot, tika konstatēts, ka uzņēmums turbīnas piegādājis Krievijai, nevis Krimai, taču no Krievijas tās tika pārsūtītas uz anektēto pussalu. Rezultātā konkrētajam uzņēmumam sanāca pamatīga taisnošanās, kā tā ražotās turbīnas nonāca tur, kur tām nebija jānonāk. Tas, kas tiek sagaidīts no bankām un uzņēmējiem, ka visa produktu piegādes ķēde, tostarp transportēšana, tiek izsekota, lai gūtu pārliecību, ka nav tiešu vai netiešu sankciju pārkāpumu. Mēs atrodamies blakus Krievijai, pret kuru salīdzinoši nesen ir ieviesta virkne sankciju. Un mūsu uzņēmējiem ir ciešas saiknes ar šo valsti, arī loģistikas uzņēmumiem, kas transportē kādas preces. Lai bankas apkalpotu šo uzņēmumu norēķinus, mums jābūt pārliecībai, ka netiek pārkāptas sankcijas. Ja, izvērtējot kādu jaunu uzņēmumu, mums nav simtprocentīgas pārliecības par tā sadarbības partneriem, banka nevēlas riskēt ar netiešu sankciju pārkāpumu. Ja atceramies FKTK piemērotos sodus piecām bankām, tad nevienā gadījumā nebija runa par tiešiem sankciju pārkāpumiem. Bija darījumu ķēde ar desmit iesaistītām pusēm, kur bankas bija kāds piektais sestais posms. Bankas nevarēja redzēt nedz pirmo, nedz desmito posmu. Bet, kad uzraugi apkopoja visu informāciju, tie konstatēja, ka ir noticis netiešs sankciju pārkāpums. Latvijas likumi paredz vienlīdzīgu atbildību gan par tiešu, gan netiešu sankciju pārkāpumu.

Vai uzņēmējs vienmēr ir spējīgs izsekot visai darījumu ķēdei?

U. Upenieks: Uzņēmējiem jāsāk apzināties, ka, sadarbojoties ar noteiktiem reģioniem, piemēram, Krieviju, to pašu Ziemeļkoreju, kā arī tiem Ķīnas reģioniem, kas ir tuvu Ziemeļkorejai, ir pastiprināti jāpievēršas visu risku izvērtēšanai. Turklāt jāatceras, ka atbildība par sankciju pārkāpšanu ir ne tikai bankām, bet arī uzņēmējiem.

Kādi vēl ir iemesli bez sankciju pārkāpumiem, kādēļ bankas varētu atteikt konta atvēršanu?

J. Bogdanovs: Viens ir īpašnieku struktūra, jo tā ir sazarotāka un sarežģītāka, jo grūtāk bankai iegūt pārliecību, kas uzņēmumu kontrolē un vai nav kādi sankciju riski. Otrs ir biznesa modelis, kas saistīts ar darījumiem ar augsta riska jurisdikcijām un sadarbības partneriem.

Vai varat minēt kādu piemēru?

U.Upenieks: Latvijā reģistrēta SIA, normāls loģistikas uzņēmums ar īpašniekiem, kas ir fiziskas personas. Tiktāl viss kārtībā. Tad, kad tiek anketēts klients, lai atvērtu kontu, vienmēr tiek jautāts: no kā jūs saņemsiet naudu, un kam jūs to maksāsiet? Ja mēs redzam, ka abās pusēs ir ofšora kompānijas, kur nav īsti zināmi patiesā labuma guvēji, nav skaidrs, vai tie saistīti ar iespējamiem sankciju pārkāpumiem vai nē, tad banka nevar veikt pilnvērtīgu klienta izpēti un lēmums par sadarbības uzsākšanu ir negatīvs.

Ja eksportējošs uzņēmums ir apdrošinājies un ir saņēmis Altum eksporta garantijas, vai tās jums kalpo par papildu nodrošinājumu?

U.Upenieks: Mēs noteikti to ņemam vērā. Vienlaikus likumā ir noteikts, ka atbildība simtprocentīgi gulstas uz bankām, līdz ar to mēs noteikti veicam arī paši savu pārbaudi.

Cik pamatoti ir apgalvojumi, ka teju jebkuram investoram no Krievijas vai NVS būs grūtības atvērt kontu Latvijā, tikai pamatojoties uz izcelsmes valsti?

J.Bogdanovs: Katrai bankai ir sava politika, līdz ar to nav tāda vienota standarta, kas noteiktu, ka konkrētiem klientiem vērt vai nevērt kontus.

U.Upenieks: Ja investors vēlas iegādāties nekustamo īpašumu Latvijā viena miljona eiro apmērā un to ieguldīt SIA kapitālā, viss ir lieliski. Taču tas, ko banka vēlēsies noskaidrot, ir: no kurienes šis viens miljons ir iegūts, un no kurienes nauda ir ienākusi. Ja tā ir ieskaitīta no kādas ofšora kompānijas, var būt problēmas. Ja tas ir Krievijas pilsonis ar samaksātiem nodokļiem un pārskaitījums ir no viņa konta, kas atvērts Krievijas bankā uz viņa kontu Latvijā, tad viss ir kārtībā.

Vai šo situāciju ar neapmierinātiem uzņēmējiem nerisinātu tas, ja jūs sniegtu konkrētu, nevis formālu pamatojumu, kādēļ konts netiek atvērts? Šāds pamatojums izņemtu trumpi no rokām tiem, kuri apgalvo, ka ir balti un pūkaini un nezina, kādēļ konts netiek atvērts.

J. Bogdanovs: Tā nav, ka neko nesaka. Varbūt no klientu skata punkta informācija nav bijusi pietiekama, iespējams, ka tur var kaut ko uzlabot. Taču pamata iemesli klientiem tiek izstāstīti.

U.Upenieks: Kas attiecas uz publisku dažādu gadījumu komentēšanu, tad to bankām aizliedz Kredītiestāžu likuma 63. pants, par kura pārkāpšanu ir kriminālatbildība.

Tad pašlaik sabiedrība var uzzināt tikai vienas puses stāstu un pārbaudīt tā ticamību, bet uzzināt to, vai pateikta visa patiesība, nav iespējams?

J. Bogdanovs: Tā ir, jo bankām ir liegta iespēja publiski aizstāvēties un skaidrot savas rīcības iemeslus.

U.Upenieks: Vienlaikus jāuzsver, ka nav tā, ka klientiem nav iespēju diskutēt ar bankām. Latvijas Finanšu nozares asociācijā ir finanšu ombuds, kurā klients var vērsties ar sūdzību par kādas bankas rīcību. Šādi gadījumi arī ir bijuši. Taču absolūti neprofesionāli būtu izmantot medijus kā platformu, kur bankai risināt strīdu ar klientu.

Cik patiesi ir apgalvojumi, ka uzņēmējam, kam netiek atvērts konts Latvijā, to atver citā ES dalībvalstī un Latvija ir muļķe, kas palaidusi garām iespēju?

J.Bogdanovs: Tas ir atkarīgs no katras bankas politikas, lēmumiem un arī riska apetītes. Lai gan Eiropas Savienība (ES) ir aicinājusi atturēties no dažādu standartu piemērošanas ES iekšienē. Tāpēc arī visām dalībvalstīm ir vienots regulējums. Ir vienota direktīva, kura gan var tikt dažādi piemērota.

Lūk, par to arī ir jautājums - vai dalībvalstu direktīvas piemērošanas prakses nav ļoti atšķirīgas?

J. Bogadanovs: Ir bažas, ka atsevišķās valstīs tās piemērošanas standarti nav tik strikti kā Latvijā. Taču, ņemot vērā visus skandālus un to, kādiem procesiem Latvija ir gājusi cauri, ir objektīvi iemesli, kādēļ mūsu regulējums ir tik strikts.

U. Upenieks: Jāņem vērā, ka katrai bankai ir atšķirīga riska apetīte un katra banka pati izvērtē, cik resursus tā var veltīt augsta riska klientu pārvaldībai. Jo spēcīgāka un lielāka banka, jo tai ir lielāka kapacitāte pārvaldīt augstākus riskus.

Vai nav tā, ka mēs pašlaik ar šo ļoti strikto regulējumu maksājam par saviem grēkiem?

J. Bogdanovs: Es drīzāk teiktu, ka mūsu riska līmenis bija augstāks nekā citās valstīs, līdz ar to arī tagad pieejai jābūt citādai. Un tas, kas strādā Vācijā, nestrādā Latvijā. Regulējums mums ir krietni detalizētāks, un tā ir atbilde uz konkrētiem riskiem. Es neteiktu, ka tā ir maksa par grēkiem, drīzāk investīcija nākotnē.

Bet, ja pārējās valstis mums neseko, vai mēs nesamazinām savu konkurētspēju?

U.Upenieks: Latvija ir izdarījusi savu mājasdarbu. Iespējams, ir valstis, kas visus savus riskus vēl nav apzinājušās. Mēs to esam izdarījuši. Vai paliks atšķirības starp dažādām valstīm? Visticamāk, ka jā, taču es nedomāju, ka tas traucēs vietējam biznesam ar saprotamiem sadarbības partneriem.

Pēc Zolitūdes traģēdijas daudz tika runāts par to, ka būvniecībā mēs slīdam no viena grāvja otrā – no pilnīga uzraudzības un regulējuma trūkuma uz nesamērīgu birokrātiju. Vai var vilkt analoģijas ar banku sektoru?

J. Bogdanovs: Es negribētu vilkt paralēles, drīzāk jāteic, ka situācija evolucionē, mainās prasības, un tām savas politikas pielāgo arī bankas. Tas, ko noteikti ir vērts darīt, – laiku pa laikam pārskatīt regulējumu, vai tas sasniedz to mērķi, kura dēļ tas tika radīts.

U.Upenieks: Apkalpot uzņēmumus ir mūsu bizness, tā ka mēs nemēģinām zāģēt zaru, uz kura sēžam, tikai prasības gan ir jāievēro.

Mūsu eksportējošiem uzņēmumiem tiek sniegti ieteikumi drošāk doties trešo valstu eksporta tirgos. Taču pieņemu, ka tur varētu būt grūtības ar sadarbības partneru izpēti. Es nekādā gadījumā negribu teikt, ka jāsadarbojas ar Tuvo Austrumu teroristiem, taču pieņemu, ka uzņēmējiem varētu būt grūti īstenot banku stingrās prasības šajos eksporta tirgos.

U. Upenieks: Tas ir biznesa risks, ar ko ir jārēķinās. Protams, ka jauniem tirgiem nāk klāt papildu risku pārvaldīšana.

Kuras no nozarēm varētu saskarties ar vislielākajām problēmām?

J. Bogdanovs: Tās būs nozares ar lielu starptautisko maksājumu īpatsvaru. Taču primāri mēs runājam par individuāliem klientiem un viņu sadarbības partneriem .