Tā sarunā ar DB saka Eiropas Investīciju bankas (EIB) viceprezidents Aleksandrs Stubs (Alexander Stubb). Rīgā viņš viesojās ES kohēzijas politikai veltītā konferencē Riga Cohesion Conference.

Vai jūs teiktu, ka, ieskaitot kohēziju, pieaug Eiropas projekta īstenošanas instrumentu sociālekonomiskā, ne vien ekonomiskā nozīme?

Es teiktu, ka šāda nozīme vienmēr ir bijusi. Bet viena no mūsu kā Rietumu, Eiropas nacionālo valstu un ES lielajām problēmām ir tāda, ka mēs esam ļoti sekmīgi pīrāga uzcepšanā jeb mūsu ekonomiku pieaugumā, tomēr mēs ne obligāti esam sekmīgi šā pīrāga sadalē iesaistīto starpā. Tāpēc ir sajūtas gan dalībvalstu, gan pilsoņu starpā, ka viņi no kopējā labuma nav saņēmuši savu. Un, ja tas tā ir, tad tas ir tiešām jānovērš.

Tāpēc ir jādomā par labākiem iekļaušanas mehānismiem, lai valstis un cilvēki justos, ka pret viņiem izturas taisnīgi. Šis ir iemesls Centrālās un Austrumeiropas dalībvalstu negatīvajai attieksmei pret EK nākamā budžeta perioda priekšlikumu – hei, kāpēc gan tagad, kad nu mēs esam iestājušies un mēģinām citus panākt, ir jāsāk samazināt kohēzijas apjoms?

Tāpat pēc eiro krīzes daudzi kopējie atbalsta instrumenti nāk kopā ar nosacījumiem. Ja jūs veicat strukturālās reformas, tad saņemat arī kohēziju. Pamatā EK vēsts ir, ka nav tādas lietas kā nauda par velti, un tas ir pareizi. Mēs to papildinām, ka – jā, nauda nav par brīvu, bet mēs spējam dot arī labus stimulus investīcijām.

Un tas, ka «lietas darbojas», ir būtiski arī liberālai demokrātijai.

Jā, un es teiktu, ka tas ir būtiski visam Eiropas projektam. Manā izpratnē vairs nav tik būtisks jautājums par politisko labējumu vai kreisumu, bet gan par to, vai jums ir vēlme meklēt vienotus risinājumus kopējām problēmām, vai arī jūs uzskatāt, ka spējat šīs problēmas atrisināt paši? Šai situācijā liberālā demokrātija tiek izaicināta visās iespējamajās tās sfērās. Dažkārt tā ir preses brīvība, nevalstiskās organizācijas vai politiskā pārstāvniecība.

Demokrātijas pamata doma ir aizstāvēt minoritāti no vairākuma un indivīdu no valsts. Tagad lielā daļā pretliberālā diskursa mēs redzam, ka tie, kas ir ieguvuši varas vairākumu, ir gatavi to izmantot minoritātes atstumšanai. Tāpat ir redzams, ka tie, kas uzvar vēlēšanās, grib stiprināt valsts varu pretstatā indivīdam. Manā ieskatā tas Eiropu ved nepareizā virzienā. Es tiešām gribētu izvairīties no Eiropas salvinizācijas. (Atsauce uz Itālijas Ziemeļu līgas līderi Mateo Salvini. ‒ Red. piez.) Nacionālisms, traibālisms un egoisms ir Eiropas lielie draudi.

Nepietiek ar to, ka mēs sekmīgi protam uzcept savu pīrāgu un audzēt ekonomiku. Ir jābūt kam vairāk. Eiropai ir jākļūst vairāk par sajūtu, nekā tikai racionālu izvēli. Visiem ir skaidrs, ka tā ir racionāla izvēle, tomēr tai ir jābūt arī sajūtai – tai ir jātic.

Ļoti daudz no pašreizējās dienaskārtības nosaka bailes, un tas nav pareizi, jo pasaulē nekad agrāk nav bijis tik labi dzīvot, kā pašlaik, un rīt būs pat vēl labāk. Tādi ir fakti. Jautājums ir, vai mēs tiešām esam gatavi pakāpties dažus soļus atpakaļ nacionālistiskās retorikas dēļ?

Nedomāju, ka eiropieši būtu noraidījuši liberālo demokrātiju vai sociālo tirgus ekonomiku, bet viņi ir noraidījuši globalizāciju. Tāpēc mums tagad ir jāpaskaidro, ka bez globalizācijas brīvajā tirdzniecībā un atvērtā sabiedrībā mums nebūtu labklājības. Problēma ir tajā, ka daudzi cilvēki rāda ar pirkstiem uz nepareizu savas trauksmes iemeslu. Viņi rāda uz imigrantiem un patvēruma meklētājiem, lai gan vajadzētu rādīt uz tehnoloģiju attīstību.

Jūs komentārā Financial Times rakstījāt, ka pirmā industriālā revolūcija mums ir nesusi marksismu, un bez pienācīgas gatavības ceturtā industriālā revolūcija varētu nest kaut ko daudz postošāku.

Pirmās industriālās revolūcijas laikā vērtības uzsvars (net value) bija uz strādniekiem, jo vajadzēja cilvēkus, kas strādā pie konveijeriem, un viņi juta savu izšķirīgo nozīmi. Pašreizējais izaicinājums ir spēja pietiekami ātri radīt jaunas darbavietas. Mēs esam procesā, kad rodas sabiedrības šķira, kurai ne obligāti ir kāda ekonomiskā vērtība, un tas kļūst par nopietnu problēmu. Jo, ja cilvēkam nav ekonomiskās vērtības, viņš bieži vien jutīsies tā, ka viņam vispār nav vērtības. Un tādā gadījumā arī viņa politiskās vērtības tiks fokusētas nepareizajā virzienā.

Tāpēc taisnīgu sabiedrību radīšana ir tik svarīga. Es ticu atvērtām sabiedrībām un spēcīgām labklājības valstīm ar tirgus ekonomiku, kas ir to dzenulis, bet ir nepieciešams radīt arī jaunus noteikumus, kā mēs dzīvosim mākslīgā intelekta un robotizācijas laikmetā. Eiropai šai ziņā ir konkurētspējas priekšrocība, jo mēs jau esam globāla regulējumu lielvara. (Smejas.) Tas izklausās traki, bet es to domāju pozitīvi – ka mums labi padodas regulējumu veidošana. Un es labāk gribētu, ka noteikumus dzīvei mākslīgā intelekta un robotizācijas laikmetā izstrādā Eiropa, nevis Ķīna vai pašreizējā ASV administrācija. Dažiem birokrātija nepatīk, tomēr reizēm tā var būt laba. Tirgus ekonomika ir balstīta regulējumos, starp kuriem ir arī ētiskas izvēles.

Publikāciju Ar pīrāgu vien nepietiek lasiet 20. septembra laikrakstā Dienas Bizness.