To DB un holdinga Repharm rīkotajā apaļā galda diskusijā apstiprina visas runātājas – SIA Microsoft Latvia vadītāja Renāte Strazdiņa, Swedbank korporatīvo attiecību vadītāja Adriana Kauliņa, ABLV Bankas Labdarības fonda valdes priekšsēdētāja Zanda Zilgalve un holdinga Repharm komunikācijas direktore Līga Ribkinska.

Cik svarīga uzņēmuma korporatīvās kultūras sastāvdaļa ir ziedošana, un kādēļ uzņēmumi ar to vispār nodarbojas?

R. Strazdiņa: Mūsu uzņēmuma attīstības stratēģijā mecenātisms ir viens no pamata virzieniem. Microsoft Latvia mērķtiecīgi un regulāri daļu no savas peļņas iegulda dažādos projektos, kas pārsvarā gan ir saistīti ar mūsu darbības jomu, proti, tā ir digitālo prasmju attīstīšana, pieeja jaunākajām tehnoloģijām. Mums ir atsevišķa globāla struktūrvienība Microsoft Philantropies, kuras moto ir – tehnoloģiskā nākotne ikvienam, kas nodarbojas ar mecenātisma stratēģijas izstrādni un ieviešanu.

Kādēļ bankām šķiet interesanti atbalstīt laikmetīgo mākslu?

Z. Zilgalve: Tā ir bankas īpašnieku, kas ir mecenāti, privāta vēlme. Jāuzsver, ka ABLV Labdarības fonds nav bankas dibināts, tas ir divu privātpersonu, kas ir bankas lielākie akcionāri, privāts nodibinājums. Protams, mums ir saikne ar banku, un mēs savas iniciatīvas popularizējam gan darbinieku vidū, gan ar internetbankas starpniecību aicinām klientus ziedot. Taču pēc būtības Labdarības fonds ir privātpersonu iniciatīva. Jāpiebilst, lai laikmetīgās mākslas atbalsts gan ir pamatvirziens, tomēr mums ir arī citas labdarības programmas, kopskaitā desmit.

A. Kauliņa: Swedbank ziedošana ir būtiska uzņēmuma attīstības sastāvdaļa, un galvenais virziens, kurā mēs darbojamies, ir dažādi izglītības projekti un pilsoniskās sabiedrības veicināšana. Ja mēs esam definējuši, ka esam banka visiem, tad arī savos labdarības projektos cenšamies aptvert iespējami plašāku sabiedrības daļu. Visefektīvāk to var izdarīt, tieši veicinot izglītību. Swedbank vienmēr ir uzsvērusi, ka ir kas vairāk nekā tikai finanšu institūcija. Mūsu skatījumā pašlaik kritiski svarīgākais faktors, lai Latvijas tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, ir izglītība. Te ir divas pieejas: viena ir vērsta uz izcilību atbalstu, sakot, ka tieši izcilības un talanti būs tie, kas dos vislielāko ieguldījumu Latvijas izaugsmē, un otra uzsver, ka pieejai mūsdienīgai izglītībai ir jābūt visiem bērniem un jauniešiem un laba izglītība ir maksimāli iekļaujoša. Mēs sliecamies atbalstīt šo pieeju – izglītība visiem. Līdz ar to atbalstām tādas iniciatīvas, kas vērstas uz iespējami plašu bērnu loku. Viens no piemēriem ir mūsu atbalstītā programma Iespējamā misija, tāpat jāmin programma Junior Achievement, kuras ietvaros mēs atbalstām jauniešu mācību uzņēmumus. Programmu atbalstām jau vairāk nekā 10 gadus. Mums ir arī sava skolu programma, tās ietvaros mēs katru gadu visās Latvijas skolās novadām vairāk nekā 1000 mācību stundas. Strādājam arī partnerībā ar Skola 2030 un Re Baltica, atbalstot viņu pētījumu tēmas. Tāpat atbalstām festivālu Lampa, kas vērsts uz pilsoniskās sabiedrības stiprināšanu.

L. Ribkinska: Holdings Repharm ir salīdzinoši jauns, taču to veido uzņēmumi, kuriem ir ilgstošas daudzpusīgas ziedošanas un labdarības tradīcijas. Ja runājam tieši par holdingu, tā vadība īpaši atbildīgi raugās uz to, ko varam dot veselības aprūpes nozarei, kāds var būt mūsu pienesums. Mēs esam vairāk nekā tikai dažādu veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji. Uzņēmumu grupa ir atbildīgu uzņēmumu kopums, kas nodrošina arī savstarpēji atbalstošu lielu pakalpojumu apjomu veselības aprūpē. Līdz ar to pieeja ziedošanai ir stratēģiska, nevēloties aktivitātes sadrumstalot, jo gribam maksimāli efektīvi izmantot holdinga jaudu. Lielākais un sabiedriski nozīmīgākais projekts, kuru īstenojam sadarbībā ar nodibinājumu O fonds, ir programma «Dzīvo tālāk». Tā darbojas kopš pērnā gada septembra, un tas ir finansējums pozitronu emisijas tomogrāfijas izmeklējumiem (īpaši diagnostiskie izmeklējumi – red.) limfomas pacientiem divu gadu laika periodam. Programmas ietvaros pacientiem par šo izmeklējumu nav jāmaksā. Pašlaik, pateicoties Repharm ziedojumam, programmas ietvaros izmeklējumu jau saņēmuši vairāk nekā 40 pacienti.

Kā jūs izvēlaties projektus, kuros ieguldīt naudu, – vai tos plānojat, jau veidojot katra gada budžetu? Cik atsaucīgi esat spontāniem (pēdējā brīža) lūgumiem pēc atbalsta, kas varbūt neietilpst jūsu ikgadējos definētajos plānos, piemēram, tautas deju kolektīva lūgumam tērpu iegādei?

R. Strazdiņa: Mūsu atbalstītie projekti ir vairāku gadu garumā. Piemēram, sadarbībā ar Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociāciju regulāri ieguldām līdzekļus digitālo prasmju apguves veicināšanai jauniešiem, tāpat atbalstām sievietes, kas darbojas IT nozarē. Līdz ar to ziedojot skatāmies nevis gada, bet pat vairāku griezumā. Ja runājam par spontāniem lūgumiem, tad atbalstām arī tādus, taču tikai gadījumā, ja tie saskan ar mūsu stratēģiju. Līdz ar to, runājot par jūsu piemēru, mēs nebūsim tie, kas atbalstīs tautas mākslu. Cita lieta, ja šādi lūgumi skar digitālās prasmes un jaunākās tehnoloģijas. Taču vairāk mēs darbojamies ar ilgtermiņa projektiem.

Tas nozīmē, ka, piemēram, skolēna, kas ir Latvijas olimpiādes uzvarētājs, došanos uz starptautisku olimpiādi jūs varētu atbalstīt?

R. Strazdiņa: Jā, un mēs jau to esam darījuši. Taču atkal tās būs olimpiādes mūsu nozarē.

Z. Zilgalve: Mēs arī atbalstām un strādājam savās definētajās jomās. Līdz ar to Labdarības fonds jau laicīgi izsludina grantu konkursus, jo visgrūtāk ir vasaras izstādi sākt rīkot februārī. Tam ir vajadzīgs ilgāks laiks. Līdztekus mākslas atbalstam mums ir arī programma 21/11, kurā sniedzam atbalstu Zolitūdes traģēdijā cietušajiem, tajā pieprasījumi nāk nemitīgi. Daudz pieprasījumu ir arī programmā Palīdzēsim dzirdēt, kuru mēs īstenojam sadarbībā ar Latvijas Dzirdes centru. Pateicoties mūsu dzirdes aparātiem, vājdzirdīgie bērni var mācīties parastās skolās, dziedāt un dejot. Tā ka mūsu programmas ir atvērtas pieprasījumiem visu gadu.

A. Kauliņa: Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka atbalsts nav izkaisīts, bet tas ir koncentrēts, jo tādējādi var sasniegt vislielāko efektu. Lai spētu saprast, kam sniegt atbalstu, ir jābūt stratēģiskai prioritāšu noteikšanai, tādējādi arī atbalsts ir mērķtiecīgs, ilglaicīgs un prognozējams. Mēs daudz strādājam partnerībā, un mums ir arī atbildība pret partneriem. Tomēr katru gadu ir arī kādi jauni atbalsta projekti, tomēr tie ir saskaņā ar noteiktajām stratēģiskajām prioritātēm.

L. Ribkinska: Mūsu atbalstītais projekts piedāvā palīdzību visiem tiem, kuriem tas varētu būt vajadzīgs, līdz ar to – nevienu neizslēdzam. Tas ir ļoti būtiski. Tajā pašā laikā holdings ir iesaistījies arī citos projektos, piemēram, jau pieminētajā Iespējamajā misijā. Atbalstām arī kultūras projektus. Tā kā uzņēmums darbojas visos Latvijas reģionos, raugāmies, kāds projekts būtu atbalstāms katrā konkrētajā vietā, ņemot vērā vietējās vajadzības. Mums ir arī konkrēti palīdzības lūgumi gan no privātpersonām, gan sportistiem, gan senioru organizācijām. Savu iespēju robežās atbilstoši savām definētajām prioritātēm atbalstām arī šādus lūgumus.

Nereti tiek uzsvērts, ka ziedotāji pilda valsts funkcijas. Cik lielā mērā tas tiešām tā ir? Vai jūsu mecenātisma stratēģija būtu citāda, ja valstij būtu vairāk finansējuma savu tiešo funkciju nodrošināšanai?

R. Strazdiņa: Mūsu mecenātisma stratēģija būtu tāda pati, vienīgais – mēs vairāk varētu iet «dziļumā» un būt specifiskāki. Arī globāli mūsu korporācija visās valstīs atbalsta tieši digitālās prasmes un pieeju jaunajām tehnoloģijām. Protams, atbalsts attīstītajās valstīs ir cits nekā attīstības valstīs. Latvijā mums ir laba sadarbība ar valsti, ar izglītības iestādēm. Mēs strādājam papildinoši, sniedzot specifiskākas prasmes un izglītību. Proti, mēs redzam, ka pievienojam papildu pievienoto vērtību.

Z. Zilgalve: Mums ir esošā sadarbība ar valsti un vēlamā sadarbība. Esošajai sadarbībai labs piemērs ir topošais Laikmetīgās mākslas muzejs. Savukārt vēlamā sadarbība būtu programmā «Palīdzi dzirdēt». Pašlaik valsts par saviem līdzekļiem iepērk samērā vecus ne augstākās kvalitātes dzirdes aparātus. Mēs par ziedotāju naudu braucam uz rūpnīcu, slēdzam vienošanos un par pašizmaksu pērkam pašus jaunākos modeļus. To varētu darīt arī valsts. Tad mēs varētu pievienot trūkstošo, jo valsts bērnam nodrošina tikai vienu dzirdes aparātu, bet ir bērni, kam būtu vajadzīgs katrai ausij savs. Pašlaik situācija ir tāda, ka valsts nodrošina salīdzinoši vecus dzirdes aparātus, kurus bērns nevar normāli izmantot, un mēs tad piedāvājam jaunāko modeli.

Iznāk absurda situācija – valsts tērē naudu, lai nopirktu to, kam nav pielietojuma.

Z. Zilgalve: Jā, te mēs tiešām redzam lielu sadarbības potenciālu. Ja valsts no savas puses nodrošinātu vienu, bet labu aparātu, tad mēs varētu pievienot vēl vienu, lai izveidojas komplekts.

A. Kauliņa: Ir divi atslēgas vārdi: pievienot trūkstošo un dot jaunu impulsu attīstībai. Ja raugāmies uz izglītību, tad šķiet, ka tā galvenokārt ir ministrijas atbildība. Taču pārmaiņas var notikt tikai atvērtā vidē, atvērtā sabiedrībā. Pašlaik projektā «Skola 2030» notiek darbs pie kompetencēs balstīta satura izstrādnes, un mūsu pievienotā vērtība ir veidot izpratni uzņēmēju un vecāku vidū par to, ko tas nozīmē. Nozīmīgs pārmaiņu katalizators ir jau minētā Iespējamā misija.

Ribkinskas kundze, kā mainītos Repharm ziedošanas stratēģija, ja valsts varētu vairāk atvēlēt veselības aprūpei?

L. Ribkinska: Tas ir neatbildams jautājums, jo pašlaik finanšu pieejamība ir ļoti nepietiekama. Turklāt ziedošana veselības aprūpē vienmēr ir bijis pietiekami sensitīvs jautājums. Ja runājam par programmu «Dzīvo tālāk», tad tā patiešām pašlaik pilda valsts funkciju. Tāds bija arī sākotnējais mērķis, jo budžetā naudas nekad nebūs pietiekami daudz. Tas arī sniedz atbildi, kāpēc mēs ziedojam tieši tam un nevis kam citam. Pašlaik Repharm apmaksāto pakalpojumu nodrošina tikai RSU Nukleārās medicīnas centrā, taču ceram, ka drīzumā pievienosies vēl kāda iestāde, konkrēti, Jūras medicīnas centrs. Būtu liels gandarījums, ja par šo limfomas pacientiem tik nepieciešamo un ekonomiski pamatoto mūsdienīgo pakalpojumu varētu samaksāt valsts.

A. Kauliņa: Es vēl gribēju piebilst, ka privātais vienmēr var ātrāk un elastīgāk notestēt, kā darbojas jauni modeļi un inovatīvas idejas.

R. Strazdiņa: Es tam pilnībā pievienojos, mēs tiešām varam ātrāk pārbaudīt, kā viens vai otrs instruments strādā praksē. Un ir gadījies, ka izmēģinot saprotam – tas, kas uz papīra izskatījās izcili, praksē nestrādā. Ir labi, ja to izmēģina un saprot privātais, tas nebūtu jādara valstij par nodokļu maksātāju līdzekļiem.

Zilgalves kundze, nereti nākas saskarties ar to, arī simtgades kontekstā, ka tiek konfrontēta kultūra un, piemēram, veselība. Kā jūs uz to raugāties savu atbalstīto projektu kontekstā?

Z. Zilgalve: Šādas manipulatīvas frāzes es dzirdu vairāk nekā desmit gadus. Nereti tās uzvirmo kampaņveidīgi. Jāuzsver – kultūra nekonkurē nedz ar veselību, nedz izglītību. Ja mēs, Latvijas iedzīvotāji, vēlamies dzīvot sakārtotā vidē, tad jāsaprot, ka garīgā veselība un labsajūta ir tikpat svarīga kā fiziskā. Tas ir stāsts par dzīves kvalitāti, par to, kāpēc mēs un mūsu bērni gribam šeit dzīvot. Esmu pārliecināta, ka arī kopējā sabiedrības fiziskā veselība uzlabosies, ja būs saliedēta, draudzīga un kultūras bagāta dzīves telpa. Daudzas fiziskas kaites rodas no nesakārtotas apkārtējās vides. Līdz ar to kultūru nedrīkst konfrontēt ar citām nozarēm.

A. Kauliņa: Līdztekus pamata lietām ir svarīga attīstība, iešana uz priekšu, izaugsme. Līdz ar to es teiktu, ka ir jābūt balansam starp bāzes vajadzībām un nākotni.

R. Strazdiņa: Ja mēs neraudzīsimies uz priekšu un domāsim tikai par šodienas vajadzībām, tad būs grūti runāt par izaugsmi. Tādēļ ir ļoti labi, ka ziedotāji ir tik dažādi. Tas rada nepieciešamo līdzsvaru, par kuru jau runājām.

Z. Zilgalve: Ļoti svarīgi, lai katrs ziedotājs strādā tajā jomā, kurā tam ir vislielākā kompetence. Tāpat kā fokusēties uz sev pazīstamu jomu un neaizmirst par savu filosofiju – kādēļ atbalstām to, ko atbalstām.

L. Ribkinska: Šāda nepamatota konfrontācija ir bīstama, tā var būt smagnēja runga, kas atsitienā trāpa mums pašiem atpakaļ. Esam uzņēmums ar Latvijas kapitālu, un mums ir svarīgi, kāda ir kopējā valsts attīstība. Svarīgi, lai ziedošanas kultūra mūsu valstī nostiprinās.

Vai labdarība tiek izmantota arī reklāmas un mārketinga mērķiem?

A. Kauliņa: To nevajadzētu konfrontēt, lai gan katrā uzņēmumā ar skaidru mecenātisma stratēģiju šīs lietas ir nodalītas. Tie ir dažādi mērķi un dažādi instrumenti. Protams, ja uzņēmums ir sociāli aktīvs, tas vairo tā atpazīstamību. Taču mūsu gadījumā ziedošana ir sirds aicinājums. Strādājot ar jauniešiem, mēs strikti nodalām izglītību no bankas biznesa, lai mūsu centieni netiktu diskreditēti.

R. Strazdiņa: Arī mums šīs lietas ir stingri nodalītas.

Z. Zilgalve: Labdarības fondam pat ir cita komanda nekā bankai, un būsim godīgi – programmās ieguldītos līdzekļus nav iespējams atpelnīt. Mums ir daudz ziedotāju ārpus Latvijas, kuri arī nevar izmantot nodokļu atlaides.

Pēdējais jautājums Nodokļu reformas kontekstā: kā jūs raugāties, cik svarīgas ir nodokļu atlaides ziedotājiem?

A. Kauliņa: Mēs visi esam lielie ziedotāji un ziedojam par tādām summām, uz kurām nodokļu atlaides nemaz netiek attiecinātas. Tā ka lielajiem uzņēmumiem tas nav svarīgi. Taču pieņemu, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem šīs nodokļu atlaides ir būtiskas.

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.