Piemēram, zelta cena šīs nedēļas vidū pārsoļoja pāri apaļajai 1600 ASV dolāru atzīmei par Trojas unci, kas ir augstākais līmenis gandrīz septiņu gadu laikā.

Pieaugot neskaidrībai, zelta cenas kāpums var šķist saprotams. Tāpat viens no galvenajiem faktoriem, kas vēl pirms kāda laika bremzēja zelta cenas pieaugumu, bija pieņēmumi, ka centrālās bankas turpinās virzīties stingrākas monetārās politikas virzienā. Tam pēc definīcijas vajadzētu nākt komplektā ar augošām procentu likmēm, kas zeltu padara potenciāli mazāk konkurētspējīgu tādu finanšu aktīvu priekšā, kas investoriem nodrošina regulārus procentu ienākumus (zelts procentus un dividendes galu galā nemaksā). 

Savukārt pašlaik sašķobījušies pieņēmumi par pasaules ekonomikas veselību, kas faktiski pilnībā pagaisinājis kādas spekulācijas par augstākām procentu likmēm un stingrāku centrālo banku monetāro politiku. Drīzāk otrādi – runas ir, ka tām kārtējo reizi būs jādomā par to, kā glābt pasaules ekonomiku un finanšu tirgus no lielākām nepatikšanām.

Interesanti, ka šajā pašā laikā cenu rekordu tuvumā atrodas arī, piemēram, ASV akciju cena, kuru arī pēdējos gados pārsvarā noteikuši pieņēmumi par centrālo banku politiku. Pamatā, ja optimisms vērojams ASV akciju tirgū, tad augstāk dodas arī daudzu citu reģionu akciju cenas. Tas arī nozīmējis, ka globalizētajā pasaulē arvien grūtāk ir rast kādu akciju ieguldījumu diversifikāciju pa reģioniem. Ja akciju cenas pieaug vai sarūk ASV, tad līdzīgas tendences, visticamāk, būs vērojamas arī citos pasaules akciju tirgos.

Turklāt tandēmā ar ASV akcijām aug arī dažādu citu aktīvu cena – pat drošo patvērumu vērtība, kurai pēc idejas vajadzētu uzvesties atšķirīgi (pēdējā laikā, piemēram, rūk arī drošo obligāciju ienesīgums). Ja cena palielinās akcijām, tad ir lielāka iespējamība, ka tā augs arī zeltam vai obligācijām, lai gan vēsturiski bieži ir bijis otrādāk. Ne viss šajā apstāklī ir labi, jo investoriem zūd iespēja kādos aktīvos «paslēpties». Proti, ja viss reizē kāpj, tad ir liela iespēja, ka viss reizē arī gāzīsies.

Pieņēmums arī ir, ka pēdējo gadu laikā ciešas korelācijas laikus paildzinājušas centrālās bankas ar savām intervencēm. Finanšu procesu vērotāj pauž bažas, ka ciešāka dažādu aktīvu korelācija vēsturiski vērojama pirms nozīmīgiem tirgus pagrieziena punktiem. 

Pēdējos mēnešos virziens bijis augšup un daži tādējādi teic – dažādu finanšu aktīvu cenas augstāk reizē dzītas bez īpaši dziļas domas. Proti, dažādu aktīvu pirkšanā piedaloties pūlis un neesot izslēgts, ka pie kādām ziņām tas pēkšņi maina savu viedokli un grib no nu jau pēkšņi pārpildītās telpas tikt ārā (kopš iepriekšējās finanšu krīzes gan cenu kritumu gaidīšana un spēlēšana pret centrālo banku politiku nav atmaksājusies).

Daži finanšu procesu vērotāju brīdina, ka tendences obligāciju tirgū (ienesīgums sarūk un aug cenas) raida brīdinājumu akciju tirgus censoņu virzienā, kuri vērtspapīrus pērk pie arvien augstākiem novērtējumiem (šie eksperti norāda, ka vienam no šiem tirgiem nav taisnība). 

Savukārt citi skaidro, ka joprojām jūtam tā saucamās kvantitatīvās mīkstināšanas naudas plūdu efektu. Centrālo banku bīdītajai milzīgajai naudas masai kaut kur ir jāpaliek, kas pamatā nozīmē vispārēju finanšu aktīvu cenu pieaugumu.