Šobrīd Latvijā ir vismaz astoņi apavu zīmoli, taču Elīna Dobele radītāju konkurence nebiedē. Sadarbībā ar beļģu modes dizaineri Lenu Lumelski (Lena Lumelsky), pamazām tiek iekaroti arī eksporta tirgi, jau šobrīd zīmola Elīna Dobele apavus var iegādāties daudzviet Eiropā, kā arī Japānā un ASV.

Vairākus viņas apavu dizainus saviem fondiem ir iegādājies Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Veidojot jauno rudens–ziemas kolekciju, Elīna Dobele iedvesmojas no latviešu sievietēm, koncentrējas uz ģeometriju un materiālu saspēli un gaida, ka arī nākamajā sezonā kāds modelis «izšaus».

Fragments no intervijas

Kad un kā sākās jūsu aizraušanās ar apaviem?
Jau bērnībā. Pirmie apavi, kurus atceros, ir baltas kurpītes, kuras man traki noberza kājas. Kad skatos savas 1. klases fotogrāfijas, varu sajust, kā tās berza. Pirmos importa apavus man atsūtīja draudzene, kura dzīvoja Somijā. Tie bija Doktora Mārtina stila šņorzābaki ar metāla purniem, jo tolaik manā dzīvē bija panku periods. Apavus pirku savos pirmajos ārvalstu ceļojumos, kad vēl studēju «arhitektos». Trakākie no tiem bija rozā zābaki.

Savulaik bijāt nolēmusi kļūt par arhitekti, kāpēc neīstenojāt ieceri un nestrādājat izvēlētajā profesijā?
Mans tētis bija arhitekts, augot es redzēju, kā viņš zīmē pie rasējamā dēļa, kā griež maketus no kartona. Man nebija divu domu, bija skaidrs, ka arī es kļūšu par arhitekti. Mans studiju laiks sakrita ar ekonomiskā pacēluma «gāzi grīdā» periodu. Studiju laikā, jau 1. un 2. kursā, daudzi studiju biedri mācījās un paralēli strādāja arhitektu birojos. Arī es piecus gadus strādāju kā arhitekte, sākotnēji kopā ar tēti, bet tad, kad man bija 24 gadi, pēc mana projekta tika būvēta pirmā privātmāja. Kad atskatos uz šo laiku, tas šķiet kā neprāts. Vienlaicīgi – arī milzīga pieredze un veiksme, jo pēc pirmā projekta «aizgāja» vesela virkne dažādu citu – gan dzīvokļu māja, gan biroja ēka Rīgas centrā. 2008. un 2009. gadā visi šie projekti apstājās – tas bija ļoti grūts periods, jo krīze bija smaga. Nesen pie manis atnāca viens bijušais klients, kura projekts tika apturēts, lai pateiktu, ka māja tomēr tiks būvēta. Tā kā arhitektūra no manas dzīves nekur nav pazudusi. (Smaida.) Es arī šobrīd sevi uzskatu par arhitekti. Jāatzīst, ka jaunībā es šo profesiju biju ļoti romantizējusi, nezināju, ka bez radošās puses tajā ir ļoti daudz dažādu tehnisku un birokrātisku aspektu – dokumentu kārtošana, likumu prasību ievērošana, projekta saskaņošana u.c. Turklāt rezultāts ir atkarīgs ne tikai no sadarbības ar klientu, bet vēl arī no daudzām citām iesaistītajām pusēm, piemēram, būvniekiem. Tā kā man ir svarīgas pat šķietami nebūtiskas detaļas, sapratu, ka man tuvāks ir mazo formu dizains. Kurpe nenoliedzami ir māja kājām, tai ir svarīga estētika, dizains, konstrukcija un tehnoloģija.

Kad un kā tapa pirmais apavu pāris?
Pirms gadiem desmit bija modīgi vasarā valkāt zābakus. Tie pamatā bija no perforētas ādas vai zamšādas. Man radās ideja tos uzmeistarot no auduma. Atradu kurpnieku Tukumā, viņš mani uzklausīja, pakasīja pakausi un teica: pamēģināsim, lai gan iepriekš nekad ar audumu nebija strādājis. Nebija skaidrs, kādu tieši audumu vajag izvēlēties, vai tas neplīsīs. Pirmais auduma zābaku modelis atrada pircējus gan draugu, gan paziņu vidū. Atradās viens veikaliņš, kurš paņēma šos apavus tirgot.

Cik ilgi Tukuma kurpnieks darināja šos zābakus? Kur zīmola Elīna Dobele dizaina apavi top pašlaik?
Vienu vasaru. Es sapratu, ka tā lieta iet un vajag sākt domāt, kā to attīstīt nopietnāk, kā pacelt augstāk kvalitātes latiņu. Man bija liela degsme, lai arī tolaik vēl īsti nesapratu, kur virzos. Sameklēju izbijušu kurpnieku Andreju Ivanovu, kuram Rīgā piederēja divas apavu remonta darbnīcas, bet viena no tām bija dīkstāvē. Mēs salīgām, ka viņš man varētu palīdzēt radīt nepieciešamo darba vidi, uzbūvējot darbnīcu un atrodot meistarus. Es piedalījos divās grantu programmās – Atspēriens un Brigāde, kurus organizēja Rīgas dome sadarbībā ar Swedbank un Laikmetīgās māklsas centrs. Rezultātā 2011. gadā Antonijas ielā atvērām darbnīcu un veikalu. Tā kā vēlējos attīstīt tirdzniecību, bet šī vieta atradās patālu no cilvēku plūsmas, 2015. gadā veikals un darbnīca pārcēlās uz Vaļņu ielu. Vietu izvēlējos visnotaļ sentimentālu apsvērumu dēļ, jo Vecrīgā esmu pavadījusi visu savu bērnību, mācoties Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā. Lai arī pēdējos gados visi ir bēguši prom no Vecrīgas, es šeit atvēru veikalu. Tolaik biju sākusi sadarbību ar beļģu modes dizaineri Lenu Lumelski, ar kuru katru sezonu kopīgi radām apavus viņas jaunajām kolekcijām. Es viņai piedāvāju šo vietu kā vēl vienu tirdzniecības kanālu. Bez beļģu dizaineres tērpiem veikalā var iegādāties arī latviešu modes dizaineres Baibas Ripas adījumus, kā arī tērpus no Mareunrol’s apģērbu kolekcijas. Divas sezonas šeit bija japāņu modes dizaineru, bet vienu sezonu – franču dizaineru darbi. Man ir ļoti svarīgi, ka šie tērpi saskan ar maniem apaviem un ir darināti ar rokām. Tad tie «elpo» savādāk, to var sajust, uzvelkot tos mugurā vai kājās. Parasti tie arī skaisti noveco.

Cik liela ir jūsu komanda?
Manā komandā ir apavu modelētāja, kas zīmē lekālus, un četri meistari, kas tos izgatavo. Kopā turamies jau daudzus gadus, esam mācījušies gan no kļūdām, gan sasniegumiem.

Cik liela ir jūsu apavu kolekcija šobrīd? Kuras uzskatāt par savas kolekcijas pērlēm?
Izstrādāju divas jaunas kolekcijas gadā – pavasara un vasaras, kā arī rudens un ziemas. Katrā no tām cenšos radīt vismaz desmit jaunus apavu dizainus, dažās kolekcijās ir bijuši pat piecpadsmit. Daži modeļi ir flagmaņi jau kopš 2010. vai 2012. gada. Dizains ir izrādījies tik veiksmīgs, ka tiek pamainīts tikai materiāls vai krāsa. Ir bijušas arī tādas klientes, kuras ir novalkājušas zābaku un vēlas pasūtīt tieši tādu pašu. Tā kā veikals ir apvienots ar darbnīcu, šeit viss notiek ļoti ātri – tiek noņemti mēri, kliente var izvēlēties materiālu, jo materiālu paraudziņi ir tepat uz vietas.

Pēdējā laikā arī zīmolu apavi kļūst arvien vairāk ergonomiski. Vai, radot apavu dizainu, konsultējaties ar kādiem speciālistiem, piemēram, ortopēdiem?

Visa pamatā ir lieste. Agrāk to izgatavoja no koka, tagad no plastikāta. Ja liestei ir pareiza ģeometrija un izliekums, atbilstība valkātāja pēdai, tad šādos apavos staigāt ir ērti. Latvijas sievietēm ir vidēja un plata lieste, šauro ir salīdzinoši daudz mazāk. Tāpat liela nozīme ir materiālam, no kāda apavs ir izgatavos. Jo mīkstāka un vieglāka ir ādas zolīte, jo tā vairāk liecas. Un, protams, neiztikt bez apavu arhitektūras. Katram jaunam dizainam top makets, ja ir kāds sarežģītāks dizains, es pati šo apavu sākotnēji testēju. Jāņem vērā, ka, radot unikālu dizainu, ir dažādi nezināmie.

Visu rakstu Kustīgo māju arhitekte lasiet piektdienas, 6.jūlija laikrakstā Dienas Bizness!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.