Iepriekš māja gandrīz desmit gadus stāvējusi neizmantota. Sākotnēji māsas pārņēmusi sajūta, ka negūst nekādu gandarījumu strādājot pie kāda cita. Tam sekoja apstākļu sakritība, ka vecvecāku īpašums ir vai nu jānojauc, vai jāpārdod, bet māsas nolēma izveidot kafejnīcu.

«Mums ir tāds raksturs un mēs dzīvojam ar tādu «reliģiju», ja iekšā kaut mazliet ir tāda urdoņa, radošuma stīga, tad tam ir jānotic un jābūt nedaudz trakiem, jo tikai tādi kaut ko dzīvē sasniedz. Ja iekšā ir tāda vēlēšanās, tad agrāk vai vēlāk tā parādīsies. Jaunībā, dzīves vidusposmā vai vecumdienās. Vai nu īsteno, vai beigās nožēlo. Man visu laiku iekšā ir sajūta, ka kaut ko gribas un kaut ko vajag. Grūtāk dzīvot, jo visu laiku ar kaut ko ir par maz,» saka Anete.

Māsu vecāki un vecvecāki ir uzņēmēji un no viņiem jaunās sievietes iemācījušās, ka grūti ir atdot savas idejas un enerģiju kādam citam. Ja ir iespēja, ka tu to vari darīt sev, tad tas par visām varītēm ir jāmēģina darīt.

Sākotnēji vieta nebija plānota kā kafejnīca, bet kā platforma kur pabūt kopā, iedzert kafiju, noorganizēt kādu pasākumu. Nevienai no kafejnīcas «Doma» īpašniecēm nebija ne izglītības finanšu un biznesa vadībā, ne iepriekšējas pieredzes viesmīlības un ēdināšanas nozarē. Viņas pašas atzīst, ka tas bija lēciens nezināmajā.

«Mums bija ideja, vieta un dzīves posms, kurā visu, kas mums ir, atdot šeit. Varējām nodoties darbam. Prezentējām mūsu ideju vecākiem, viņi bija pietiekoši traki un noticēja mums,» atceras Anete.

Arī pirmo starta kapitālu, kas veidoja aptuveni 5000 – 7000 eiro, māsas aizņēmās no vecākiem, bet kafijas automātu uzdāvināja vecmāmiņa. Ar nelielu finansējumu siguldietes sāka mājas uzlabošanu un atjaunošanu.

«Ļoti daudz cilvēku tajā brīdī mūs varēja nesaprast. Mēs redzējām vērtību vecās lietās, tāpēc finanses bija ļoti nelielas. Mēs nevarējām noīrēt būvkompāniju vai jebkādus profesionāļus. Bija ģimene, draugi, kas noticēja idejai, gribēja tādu vietu, nāca palīgā krāsot sienas un veikt citus darbus. Visi kopīgi ņēmām un darījām visu, lai savestu šo vietu kārtībā,» atceras Diāna.

Pirmajā kafejnīcas pastāvēšanas mēnesī komandā bija trīs cilvēki. 

«Lielu lomu nospēlēja tas, ka mums nebija pieredzes, jo mēs pat neaizdomājāmies, ka ir vajadzīga komanda: darbinieki, pavārs, viesmīļi, barista. Sākumā gan mēs viņiem arī nevarējām samaksāt, jo mums tam nebija finanšu. Vienīgais profesionālais, kas mums bija: kafijas un kases aparāti. Virtuves iekārtas bija amatieru - visādi ģimenes grili, vafeļu pannas. Mums arī šodien ir palikusi tāda politika – nav jēga lēkt augstāk par savu asti. Attīsties, bet pa pakāpieniem. Bija daudzi, kas teica, ka mēs esam dīvainas, vai arī - cik jums vispār gadu. Jaunības faktors no daudzu skatu punkta laikam mūsu valstī ir diezgan liela bremze,» novērojusi Diāna.

Uzņēmējas nenosoda nevienu, kuram nav pieredzes. Arī «Domas» komandu šobrīd veido vairāki cilvēki bez pieredzes, un abas māsas viņus apmāca un nodod savas zināšanas. Viņuprāt, dažkārt ar atdevi var padarīt daudz vairāk nekā ar augstāko izglītību.

Viņas novērojušas, ka atsauksmes par kafejnīcas atmosfēru un apkalpošanu ir dažādas. «Es nesaku, ka mēs ar to lepojamies, ka mums ieliek sliktu atsauksmi un norāda, ka mūsu apkalpojošais personāls ir no citas galaktikas. Mēs nedusmojamies par tādu atsauksmi. Daži cilvēki nāk tikai mūsu komandas dēļ – runāties, skatīties, kā mēs strādājam. Viņi paši nevar pateikt, kas viņiem šeit patīk, bet viņi sēž un bauda. Cilvēki ir izsalkuši pēc emocijām, patiesuma, un tās ir lietas, bez kurām jebkurš zīmols un uzņēmums nevar eksistēt,» saka Diāna.

Abas māsas norāda, ka strādāt kopā ar ģimenes locekļiem nav viegli. Tā ir sava rakstura audzināšana un ego laušana.

Kopējā kafejnīcas attīstības tendence ir pozitīva. «Lielu lomu spēlē arī tas, ka mums nav kredīta, nav jāmaksā īres maksa. Latvijā uzņēmējdarbība ir lauks, par kuru var plaši diskutēt - vai vispār ir jēga to darīt, lai varētu rentabli un godīgi strādāt. Tas ir cits jautājums. Ja tā nav sirds lieta, tad, skarbi sakot, nav gluži liela jēga to darīt,» uzskata Anete.

Viņas novērojušas, ka Siguldā pieaug maksātspējīgo cilvēku skaits, tāpēc arī cenu līmenis var tuvoties Rīgai. «Mēs gribam strādāt publikai, kas novērtē un ir gatava maksāt par atmosfēru, ne tikai par pusdienu šķīvi. Tas nav tikai, lai mēs gūtu lielāku peļņu, bet lai mēs varētu darbiniekiem samaksāt adekvāti par ieguldīto enerģiju. Mūsuprāt, drīkst prasīt augstāku cenu ne tikai par produkta kvalitāti, bet arī par apkalpošanu. Mēs nepasniedzam uz šķīvja uzmestu ēdienu vai kaut kā ielietu kafiju. Mums ir jāaptver pakete ģimenei – piemēram, lai bērns varētu izskraidīties, tēvs iedzert alu un kārtīgi paēst, mamma dabūt vegānos salātus. Mums ir jāaptver maksimāls loks, lai mēs varētu izdzīvot un eksistēt. Tāpat ir jāatrod līdzsvars starp jauniešiem, kuri vēlas vēlos mūzikas vakarus, bet tā, lai kaimiņiem tas netraucētu,» norāda Diāna.

Jau sākotnēji kafejnīca netika veidota kā vieta, uz kuru var aiziet paēst un doties prom, bet gan ar pievienoto vērtību. «Domas» piedāvājums nav neordinārs, bet nav arī klasisks. «Vārīti kartupeļi ar štovētiem kāpostiem mums nebūs. Vēlamies latiņu celt augstāk un iet uz interesantāku ēdienu izvēli. Nāk arī ļoti daudz cilvēku, kuri vēlas standarta piedāvājumu, pat dusmojas, bet mēs cenšamies turēties pretī. Objektīva kritika ir labākais, kas var būt. Mēs neesam augstas klases vieta vai šefpavāri. Maziņi mēs esam, un ar to daudziem latviešiem diemžēl ir problēmas - to saprast un atzīt. Mums visiem vēl ir tik daudz jāmācās. Ir jāmāk atzīt savas kļūdas, bet arī priecāties par saviem plusiem un ieguvumiem. Par labu novērtējumu ir jāmāk iedzert arī šampi, neuztvert visu tik pašsaprotami,» uzskata Diāna.

Tāpat «Domas» īpašnieces uzskata, ka kafejnīcu segmentā Siguldā nav konkurences, jo katrs strādā savā pārliecībā. «Siguldā ir 5-6 vietas, uz kurām var aiziet paēst. Ārzemēs ir kafejnīca pie kafejnīcas ar vienādu piedāvājumu, ko tad viņiem teikt? Mēs ticam, ka, ja strādā savā pārliecībā, ar savu stilu, tad neviens to nevarēs izkonkurēt,» piebilst Anete.

Domājot par kafejnīcas nākotnes vīziju, abas māsas norāda, ka šobrīd «Doma» ir izsmēlusi savu kapacitāti un tagad var slīpēt kvalitāti un veidot dažādus pasākums, bet paplašināties uzņēmums neplāno. «Protams, ka ir doma par vēl kādas vietas izveidi. Ar to pašu «Domas» zīmolu un stilu, bet restorāna tipa,» saka Diāna.