ST nolēma, ka apstrīdētā GMI norma ir spēkā neesoša jau no nākošā gada 1. janvāra, kas nozīmē, ka likumdevējam steidzami jāstrādā pie jauna regulējuma.

Lietas būtība ir par to, ka Latvijas tiesībsarga apstrīdētajā normā GMI līmenis neatbilst cilvēka cieņai un sociāli atbildīgas valsts principiem. ST GMI normas atbilstību Satversmei izskatīja atbilstoši Satversmes 1. pantam un Satversmes 109. pantam.

Latvijas Tiesībsarga tīmekļvietnē norādīts, ka pēc jaunākās statistikas 2019. gadā Latvijā bija 41 522 trūcīgas personas, savukārt tikai 17 249 personas bija GMI saņēmēji, no kurām bērni – 3165, un vecuma pensijas personas – 2819. Vidējais GMI pabalsta apmērs vienai personai 2019. gadā bija 42,79 eiro mēnesī.

ST spriedumā teikts, ka no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts pamatprincipa izriet likumdevēja pienākums izveidot tādu sociālo nodrošinājumu, kas vērsts uz cilvēka cieņas kā demokrātisks tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu darbību.

Citējot Satversmi – tajā jau ievadā rakstīts: “Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību.”

Satversmes 109. pants ir šāds: “Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.” ST skaidrojot šo pantu likumdevējam norāda, ka ar sociālā nodrošinājuma jēdzienu ir saprotami arī tādi pasākumi, kas nav saistīti ar sociālo apdrošināšanu un iemaksu veikšanu, bet arī tas ko valsts piešķir personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo palīdzību.

Tiesa uzsvēra, ka, lai ikviens varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, sociālās palīdzības minimumam vajadzētu būt tādam, ka katrs valsts iedzīvotājs var nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību, kā arī citas elementāras dzīves nepieciešamības, lai varētu justies pilnvērtīgs sabiedrības loceklis.  

ST spriedumā kopumā secināts, ka Latvijas valsts ir veikusi sociālās drošības sistēmas izvedi, tomēr GMI kā viens no šīs sistēmas elemntiem, kas nodrošina trūcīgu personu dzīvi atbilstoši cilvēka cieņai, ir nepietiekams.

ST arī norādīja, ka GMI līmenis ir zemākais tiesību aktos noteiktais minimālo ienākumu līmenis vai zemākais atskaites punkts, kuru Latvijā izmanto, lai paredzētu sociālā atbalsta pasākumus personai. Galasecinājums ir, ka likumdevējs būtiskos ar GMI līmeņa noteikšanu saistītos jautājumus nav izlēmis, ar konkrētu norādi spriedumā, ka tas jādara Ministru kabinetam, īstenojot Saeimas kā likumdevēja piešķirto pilnvarojumu.

ST spriedumā norādīts, ka GMI līmenis jānoteic pēc pamatotas un argumentētas metodes, jo tikai tā cilvēki Latvijā varēs dzīvot cieņpilnu dzīvi.  ST izskatot lietu tā arī neguva pamatojumu tam, kādēļ GMI līmenis ir noteikts 64 eiro, norādot, ka MK rīcībā nav bijusi pamatota un argumentēta metode GMI noteikšanai.

ST spriedums  nav pārsūdzams, tas ir stājies spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tas tiks publicēts "Latvijas Vēstnesī" kā noteikts Satversmes tiesas likuma 33. panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā.

Latvijas tiesībsargs institūcijas tīmekļa vietnē pauž gandarījumu par panākumu tiesā un apgalvo, ka noticis būtisks pavērsiens sociālo un ekonomisko tiesību jomā Latvijā. 

“Satversmes tiesa ir pieņēmusi vēsturisku spriedumu, kas ietekmēs vismazāk aizsargāto Latvijas iedzīvotāju labklājību,” teikts paziņojumā. Arī tiesībsargs norāda uz to, ka trūcīgu personu noteikšana nav nekādos aprēķinos balstīta un strukturēta, līdz ar to tā neatbilst sociālajai realitātei.