Viņa ir dzimusi un augusi ASV, strādājusi Indijā un Dienvidāfrikā, bet kopš šā gada vasaras dzīvo un strādā šeit. Ar Latviju viņu saista īpašas saites, jo viņas vecvecvectēvs ir Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste. Kopš bērnības viņa ģimenē dzirdējusi daudz par tuvinieku dzimteni, tās vēsturi un kultūru, bet, lai uzzinātu, kāda Latvija ir patiesībā, Aleksa nolēma pārcelties uz Latviju, jo mūsdienās tehnoloģiju biznesā nav lielas nozīmes, kur atrodies, ja vien ir pieejama laba infrastruktūra. Vairāk par motivāciju pārcelties uz Latviju, pirmajiem mēnešiem šeit un vīziju par nākotnes Latviju viņa stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Fragments no intervijas

Lai gan jums ir latviešu saknes, esat dzimusi un dzīvojusi Amerikā, vēlāk strādājusi Indijā un Dienvidāfrikā. Kā izlēmāt pārcelties uz Latviju?
Jā, es uzaugu Arizonā, studēju universitātē Vašingtonā, pēc tam strādāju Indijā un Dienvidāfrikā. Tad aizgāju no darba un domāju par to, kur doties tālāk, un izlēmu atbraukt uz Latviju, jo visa mana ģimene ir no šejienes – mana vecmamma un vectēvs ir uzauguši Rīgā. Tagad es pat dzīvoju tajā pašā mājā un dzīvoklī, kur agrāk dzīvoja mans vectēvs. Gribēju pamēģināt dzīvi Latvijā, tāpēc kopš jūlija beigām esmu šeit.

Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

Cik bieži pirms tam esat bijusi Latvijā?
Kādas astoņas reizes. Ilgākais laiks, ko iepriekš esmu pavadījusi Latvijā, bija sešas nedēļas, kad vienu vasaru Daugavpilī mācījos latviešu valodu. Tas bija pirms kādiem astoņiem gadiem, es tiešām slikti runāju latviski.
Tieši otrādi, tāpēc es gribēju prasīt – kā jums izdodas uzturēt valodu, nedzīvojot Latvijā un ikdienā nerunājot latviski?
Es neuzturu savu latviešu valodu, es to tagad mācos. Daudz saprotu, jo mana vecmāmiņa un vecāki runā latviski. Amerikā ir dažādas latviešu skolas un nometnes, bet man nebija iespējas tajās piedalīties, jo Arizonā nekā tāda nebija – tikai tuksnesis un kaktusi. Latviski runāju ar vecmāmiņu. Mans tēvs labi runā latviski, bet mamma tāpat kā es – pa pusei angliski, pa pusei latviski.

Kādi ir bijuši šie pirmie mēneši Latvijā?
Ļoti labi. Sākumā domāju, ka palikšu tikai pa vasaru, bet tagad esmu sapratusi, ka es tiešām te varu dzīvot.

Kāpēc izlēmāt palikt?
Tam ir daudz iemeslu. Es izlēmu braukt uz Latviju, jo gribēju uzzināt vairāk par savu mantojumu. Manas vecmāmiņas vectēvs bija Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste. Tāpēc es daudz zinu par vēsturi, kas ir svarīga un mani tiešām interesē, bet es vēlos veidot pati savas attiecības ar Latviju. Esmu bijusi te bērnībā, man te ir draugi un radi, gribu te būt. Sāku vairāk lasīt par Latviju, tehnoloģiju vidi un atmosfēru. Kad aizgāju no darba, man bija izvēle, dzīvot vienalga kur. Biju dzirdējusi, ka Latvijā ir labas iespējas, teicama infrastruktūra, daudz startup. Tāpēc gribēju uzzināt, kā te ir. Amerikā visu laiku runā, ka jaunieši brauc prom no Latvijas, ka tā ir liela problēma. Es gribēju uzzināt, kā te patiesībā ir.

Kāds ir pirmais iespaids?
Esmu strādājusi daudzos projektos ar sociālajiem uzņēmumiem, un man ir pieredze ar lielām organizācijām. Citās valstīs ir grūti satikties ar to pārstāvjiem, nodibināt kontaktus. Latvija ir salīdzinoši maza valsts, un te ir lielāka iespēja tikties ar dažādiem cilvēkiem, valsts institūciju pārstāvjiem un ātrāk kaut ko iesākt. Šeit viss ir nedaudz tuvāk, visi vēlas atbalstīt talantus. Citās valstīs nav tāda atbalsta un infrastruktūras.

Kāda ir šejienes realitāte, ja salīdzina ar iespaidu no vēstures?
Tieši realitāte mani ļoti interesē, jo kultūra un vēsture man ir labi zināma. Daudzi latvieši, kas dzīvo Amerikā un aizbrauca padomju laikos, visu laiku atceras to periodu. Viņi zina, ka Latvija mainās, bet joprojām ir spilgtā atmiņā viņu nesenā pieredze. Cilvēki, kuri dzīvo šeit un redzēja, kā un cik ātri viss mainījās, atceras, kā bija pirms 20 un 30 gadiem, bet tie, kuri dzīvo Amerikā, to nezina. Viņiem nav ne jausmas, kā bija, ir daudz dažādu stereotipu par to laiku. Tagad mācoties uzzinu, kā cilvēki šeit dzīvoja, – ne tikai latvieši, bet arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji.
Esmu novērojusi, ka Latvijā ir daudz gudru cilvēku ar dažādām prasmēm. Esmu satikusi daudzus tehnoloģiju cilvēkus, programmētājus, mārketinga speciālistus. Nesen piedalījos sociālo uzņēmumu hakatonā Daugavpilī, bija forši satikt cilvēkus no Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas. Man ir pieredze ar sociālajiem uzņēmumiem, un dažreiz esmu redzējusi, ka cilvēki domā, – lai nodarbotos ar sociālajiem jautājumiem, vispirms vajag lielāku kompāniju, daudz darbavietu un tad varēs domāt par kādas sociālas problēmas risināšanu. Domāju, ka to var darīt uzreiz, jo sociālais uzņēmums ir īpašs ar to, ka domā par lielākām lietām, ne tikai par naudu. Un to var darīt visi. Tāpēc mani interesē iepazīt sociālās uzņēmējdarbības vidi Latvijā, un man ir prieks, ka cilvēki šeit par to domā.

Visu rakstu Veido savas attiecības ar Latviju lasiet piektdienas, 9.novembra laikrakstā Dienas Bizness! Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski! 

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.