Īstais nedēļas lielais notikums Latvijā ir Lidl tirdzniecības tīkla veikalu atvēršana, jo tam būs paliekoša ietekme gan uz konkurenci, gan patērētāju uzvedību un pirktspēju, gan arī valsts importa un eksporta bilanci. 

Lidl ienākšana Latvijas tirgū ir vienas daļas sabiedrības sen gaidīta, konkurentu ne-gaidīta, bet jebkurā gadījumā uzmanības vērta un arī pārdomas raisoša. Vispirms jau tas nozīmē asāku konkurenci zemo cenu segmentā. Līdz šim Latvijā esošie tirdzniecības tīkli bija ļoti fokusējušies uz tā dēvēto atlaižu tirgošanu, proti, radinājuši pircējus ne tik daudz domāt, ko viņiem pašiem tiešām vajag vai kas ir veselīgāks, tepat mūsu reģionā audzēts vai izgatavots, bet gan izvēlēties preces pēc tā, kurām pazemināta cena. Tātad vispirms raudzīties uz atlaižu zīmēm pie cenām un tikai tad uz pašām precēm. 

Nu tirgū ienāk līderis zemākās cenas solīšanā, un tas nozīmē, ka pārējiem būs jādomā, kā citādi sev pievērst klientu uzmanību – ne tikai ar atlaidēm. Kā? Varbūt liekot lielāku akcentu uz vietējo preču tirdzniecību, augstāku kvalitāti, piegādes servisu. Tieši faktors, ka Lidl sortimentā, kā noprotams, importam būs lielāks īpatsvars nekā konkurējošiem veikalu tīkliem, liek aizdomāties par ieguvumu valstij. 

Jā, ir radītas jaunas darbavietas, jā, konkurence saasinājusies un arī citur pirmās nepieciešamības preces būs pircēju makiem pieejamākas. Taču samaksa par precēm nonāks pie citu valstu zemniekiem, ražotājiem. Arī peļņa tiks ārzemniekiem. Tāds importa preču tirgotājs ir kā naudas izsūcējs prom no valsts. 

Protams, arī citiem lielākajiem pārtikas un teju vai visiem nepārtikas veikalu tīkliem to pašu var pārmest, tāpat kā ārvalstu investīcijām mazumtirdzniecībā kopumā. Bet tas tikai nozīmē, ka attiecībā uz šāda veida investīcijām no valsts puses jābūt formulētām ļoti konkrētām prasībām par to, ka noteiktam sortimenta īpatsvaram jābūt ar vietēju izcelsmi. Diemžēl šajā ziņā mūsu investīciju piesaistītāji līdz šim bijuši pārāk pielaidīgi. 

Šajā kontekstā, maigi izsakoties, mulsina augsta līmeņa politiķu piedalīšanās Lidl atklāšanas pasākumā un arī attālināta sveicienu sūtīšana. Jo vairāk, ja aizdomājamies – vai politiķiem ir kāds nopelns pie tā, ka Lidl ir ienācis Latvijā? 

Diez vai šādu nopelnu kādam var piedēvēt, tā ir tikai paša Lidl stiprā griba te būt par spīti acīmredzami kāda inscenētiem protestiem pie teju vai visām veikalu būvniecības vietām, par spīti tam, ka labi atceramies, kā ar spridzināšanas draudiem no tirgus faktiski tika padzīts Prisma veikalu tīkls.

Par ko tad Lidl slavē mūsu politiķi? Labklājības ministrs Gatis Eglītis uzsvaru liek uz to, ka strauji palielināsies konkurence mazumtirdzniecības sektorā, dodot iespēju īpaši cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem iegādāties ikdienas preces par draudzīgākām cenām. Tātad nabadzīgāko labklājība augs, nevis pateicoties veiksmīgai valsts pārvaldībai, bet gan tāpēc, ka pirmās nepieciešamības preces būs nopērkamas par zemāku cenu? Šķiet, visai greiza šāda domāšana, vai ne? 

Rīgas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis slavē, ka Lidl pilsētā jau veicis virkni infrastruktūras sakārtošanas darbu, kā arī iestādījis 3000 koku un krūmu stādu. Mērs arī paudis cerību, ka uzņēmums īstenos aktīvu klimata, ilgtspējas un vietējo piegāžu ķēžu stratēģiju, fokusējoties uz sadarbību ar Latvijas ražotājiem. 

Šis jau ir sakarīgāks vēstījums, jo īpaši liekot saprast, ka ar aktivitātēm, kas saskan ar Eiropas Zaļo kursu (koku stādīšana), diez vai var aiztušēt savu kaitējumu dabai (transporta radīts piesārņojums, preces piegādājot no tālienes). Te valsts intereses mazliet parādās. Vismaz vārdos. Tajā pašā laikā gribētos, lai ne mazāka vērība kā šajā gadījumā tiktu pievērsta arī tām investīcijām, ar kuru palīdzību Latvijā top kāda jaunradīta, arī citur pasaulē pārdodama vērtība.