Jāteic, ka daudzās Rietumeiropas valstīs, īpaši Skandināvijā, teju visās tradicionālajās nozarēs ir noslēgta ģenerālvienošanās starp darba devējiem un arodbiedrībām, nosakot gan minimālo algu, gan citu nozares regulējumu. Latvijas būvniecības nozares ceļš uz šo ģenerālvienošanos ir bijis garš, un nevarētu teikt, ka rozēm kaisīts. Lielā mērā katalizators šādas ģenerālvienošanās nepieciešamībai bija lielais ēnu ekonomikas īpatsvars, kas būtiski traucēja godīgajiem uzņēmumiem strādāt, īpaši attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem, kur vēl aizvien dominē zemākā cena. 

Līdz ar to ir tikai likumsakarīgi, ka ar iniciatīvu par ģenerālvienošanās noslēgšanu un minimālās algas noteikšanu piecām amatu kategorijām klajā nāca lielie būvnieki, kas apvienojušies Latvijas Būvuzņēmēju partnerībā. Līdz ar minimālās algas noteikšanu būvniecībā no spēles, vismaz publiskajos iepirkumos, tiek izstumti tie būvnieki, kas paziņo, ka viņu strādnieki saņem tikai minimālo algu. Faktiski tas ir plats solis aplokšņu algu izskaušanas virzienā, jo līdz šim būvnieki pārsvarā atzina, ka mazāk par apmēram 700 eiro neviens celtnieks uz rokas nesaņem. 

Jautājums tikai, no kādas summas tiek maksāti nodokļi. Tagad vismaz tie uzņēmumi, kas vēlēsies piedalīties publiskajos iepirkumos, būs spiesti maksāt nodokļus no ne mazākas algas kā 780 eiro bruto. Jāteic, ka ģenerālvienošanās noslēgšana būvniecības nozarē kalpoja arī par nozīmīgu katalizatoru Darba likuma grozījumiem, kas radījuši precedentu, ka atbilstoši sociālajam dialogam vairāki jautājumi ir regulējami nevis ar likumu, bet nozares ietvaros. Runa ir par vakar Valsts prezidenta izsludinātajiem grozījumiem Darba likumā, kas paredz, ka nozarēs, kurās noslēgta ģenerālvienošanās, paredzot būtisku augstāku minimālo algu nekā valstī noteiktā, virsstundu apmaksa iespējama nevis dubultā, bet 50% apmērā. Par šiem grozījumiem tika lauzts ne mazums šķēpu, tiesībsargs kliedza, ka tādējādi virkne darbinieku tiks diskriminēta, jo viņiem būs mazāka virsstundu apmaksa. Tajā pašā laikā grozījumu aizstāvji norādīja, ka ģenerālvienošanās paredz būtiski lielāku minimālo algu, tādējādi darbinieku stāvokli un sociālās garantijas nozīmīgi palielinot. 

Jāteic, ka minētie grozījumi ir nozīmīgs solis uz priekšu Darba likuma liberalizēšanā, aizvien vairākot deleģējot nozarēm tiesības pašnoteikties. Būvnieki gan ir tikai pirmā bezdelīga, kas, kā zināms, pavasari vēl nenes. To, vai šim piemēram sekos arī citas nozares, rādīs laiks. Lielākais šķērslis, kādēļ neizdodas noslēgt ģenerālvienošanos, ir nespēja nodrošināt pietiekamu nozares uzņēmumu pārstāvniecību, kas būtu gatavi vienoties par minimālo algu. Būvnieki rāda, ka tās nav tikai skandināvu stila pasaciņas, bet Latvijas realitāte.

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.