Šāda ekonomikas bremzēšanās nāk visai interesantā laikā – būtībā tad, kad centrālās bankas tikai lēnām sāk ziņot par gatavošanos atkāpties no iepriekšējiem globālās krīzes seku savākšanas pasākumiem. Piemēram, Eiropas Centrālā banka savu drukāšanas programmu plāno noslēgt vien šā gada beigās, un eiro refinansēšanas likme pie nulles varētu mierīgi atrasties vēl līdz nākamā gada rudenim.

Līdz ar to zināmi jautājumi varētu būt saistīti ar to, kas palīdzēs piecelties šoreiz, ja ekonomika tomēr paklups tā sāpīgāk.
Viena atbilde varētu būt, ka ekonomikas stimulēšanu ar kaut kādām programmām un nodokļu atlaidēm pārņem valdība. Uz vajadzību gatavot tēriņu plānus, kurus tās ātri var īstenot gadījumā, ja ekonomikas nosacījumi tomēr sarežģījas spējāk, pagājušonedēļ vērsa uzmanību arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija. Protams, to vieglāk pateikt, nekā izdarīt.

Ja vērtē daudzas pasaules vadošās valstis, tad to parādu līmeņi jau tā ir ļoti augsti, un nevajadzētu sevi mānīt, ka jebkāda ekonomikas stutēšana nenotiks uz deficīta rēķina. Līdz ar to šādā gadījumā parādi augs vēl lielāki. Vairāku Rietumvalstu valdību parāda pret IKP rādītāji pārsoļojuši pāri 100% barjerai. Tās, lai ekonomikas attālinātu no kraujas, ir ļoti daudz aizņēmušās no nākotnes. Turklāt pasaules visas kopējās parādsaistības nupat sasniegušas 250 triljonu ASV dolāru atzīmi, kas ir prātam neaptverams apmērs. Parādi pēdējo gadu laikā turpinājuši strauji pieaugt, lai gan recesija jau sen kā ir atpakaļskata spogulī. Ideālā gadījumā tam vajadzētu būt laikam, kad saistības būtu jāatdod, nevis jāuzņemas, lai grūtākos laikos būtu telpa kaut ko lietas labā darīt. Vienkāršāk sakot, un DB par to jau ir rakstījis, – sistēmā ir pārāk daudz parāda, un nav skaidra ceļa, kā to mazināt.

Katrā ziņā šāds fons, kad ekonomikas sabremzēšanās un, cerams, ka ne lejupslīde, pienāk laikā, kad parāds jau tā ir rekordliels un centrālās bankas tāpat joprojām ir visai eksperimentālā stadijā, var izrādīties visai izaicinošs. Būtībā jebkuri jauni ekonomikas sarežģījumi var būt grūtāki, jo munīcija ir izšauta un, lai liktu kaut ko tiem pretī, tas nozīmētu, ka politikas noteicējiem būs jābūt arvien kreatīvākiem. Tas, protams, nav izslēgts, lai gan tad jauni eksperimenti var tikt būvēti uz vecajiem eksperimentiem, un, kā tas galu galā noslēgsies, diez vai kāds var pateikt. Vēl viens variants ir nelikt neko pretī un turpināt kaut kādā veidā iepriekš «savārīto» normalizēt (ilgs sabalansēšanas process). Tas gan nozīmētu, ka kādos kritienos nebūs īsti nekāda mīkstuma vai drošības spilvena.

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.