Septembrī tās pieauga no 2% līdz 2,25%. Prezidents savos izteikumos ir gājis vēl tālāk un paziņojis, ka CB ir lielāks drauds ASV ekonomikai nekā Ķīna. Šāds paziņojums ir gana skandalozs, jo visās Rietumu demokrātijās centrālās bankas ir neatkarīgas un neviens politiķis un valdība neatļaujas uz tām izdarīt spiedienu.

Kā izteicies Brūkinga institūta ekonomists un eksperts Deivids Vesels, D. Tramps ir «zemo likmju un vāja dolāra zēns». Jāatgādina, ka valstu centrālajām bankām ir viens galvenais uzdevums, kam pakārtoti visi pārējie, – nodrošināt cenu stabilitāti, nepieļaujot ne pārmērīgu inflāciju, ne deflāciju. Lai to īstenotu, centrālo banku galvenais instruments ir procentu likmes noteikšana, par kādu bankas var aizņemties naudu no centrālās bankas, kā arī piemērojamie procenti banku obligātajiem noguldījumiem centrālajā bankā. Piemēram, Eiropas Centrālā Banka ir noteikusi negatīvu likmi banku depozītiem, tādējādi stimulējot tās izsniegt kredītus. 

Ja procentu likmes naudas aizņēmumiem kāpj, tas nozīmē, ka banku izsniegtie kredīti sadārdzinās, tos ņem mazāk, ir retākas investīcijas un ekonomikas pieauguma temps sabremzējas. Savukārt, ja notiek fiskālā stimulēšana (kā pašlaik eirozonā) un procentu likmes krīt, ekonomika aug un silst. Ikvienas valsts centrālās bankas galvenais uzdevums ir prast noķert īsto mirkli, kad procentu likmes jāsāk mainīt. ASV CB ir pārliecināta, ka šogad šis mirklis ir pienācis. Inflācija ir 2%, bezdarbs – 3,7%, kas ir teju pilna nodarbinātība, līdz ar to ir risks, ka ekonomika var pārkarst un var sākt kāpt inflācija. 

Kā apgalvo CB, pieprasījums sāk pārsniegt piedāvājumu, kas arī dzen uz augšu cenas. Jāteic, ka procentu likmes kāpums ir ļoti lēzens un piesardzīgs, kas nozīmē, ka CB nemitīgi monitorē situāciju. Savukārt D. Trampa paziņojumi par CB kā ASV ekonomikas lielāko draudu atsauc atmiņā Latvijas pirmskrīzes trekno gadu saukli «gāzi grīdā». Skaidrs, ka politiķi grib redzēt ekonomiku augam un darba vietu skaitu pieaugam, jo tas notiek viņu varas laikā un pozitīvi ietekmē vēlētājus. Savukārt inflācija parasti nāk ar nobīdi laikā un līdz ar to nav šodienas politiķu problēma. 

Tieši tāpēc tik svarīga loma ir centrālajām bankām un to neatkarībai, lai tās neatkarīgi varētu novērtēt ekonomisko situāciju. Līdz šim demokrātisko valstu līderiem sava veida tabu ir bijis kritizēt centrālo banku lēmumus, kur nu vēl pasludināt tās par ienaidniekiem. Taču tas nav Trampa gadījums.

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.