Vai tiešām un vai sekas būs pozitīvas un izaugsmi veicinošas? No vienas puses, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, izmitināšanas un ēdināšanas nozarē ir pašas zemākās algas. Tā, piemēram, pagājušā gada 2. ceturksnī (jaunākie dati) vidējā alga minētajā nozarē bija 638 eiro, kamēr valstī kopumā – 915 eiro. Tajā pašā laikā 2017. gada 2. ceturksnī nozarē algas salīdzinājumā ar 2016. gadu ir pieaugušas par 9,3%. Tas ir visnotaļ solīds kāpums, tomēr situācija ar darbaspēka pieejamību nav uzlabojusies.

Ja būsim pavisam godīgi un kaut mazliet ekonomikas kopskarības ievērojoši, tad ir skaidrs, ka mazkvalificētam darbaspēkam, kāds ir trauku mazgātājs, galdu novācējs, burgeru izsniedzējs utt., maksāt vidējo algu valstī nav īsti pamata. Kā apgalvo Latvijas Universitātes docents Kārlis Purmalis, tikko algas tiek palielinātas nevis tādēļ, ka tās ir nopelnītas un pieaugusi darba ražība, bet tādēļ, ka trūkst darbinieku, tā ir risks, ka ekonomikas veselība var sākt pasliktināties, piemēram, var piemesties inflācija.

Ja runājam par pavāriem, kas nav mazkvalificēts darbaspēks, tad arī jāsaprot, ka nerunājam par homogēnu masu. Ir pavāri, kas strādā augstas klases restorānos un ir nodarbināti visu dienu. Viņu atalgojums noteikti pārsniedz vidējo algu valstī. Savukārt pavārs kādā izglītības iestādē, kuram jānodrošina viena ēdienreize dienā, turklāt gatavojot nevis desmit dažādus ēdienus a la carte, bet lielu apjomu vienveidīgu porciju, spēlē pilnīgi citā profesionalitātes līgā, attiecīgi arī viņa alga būs cita. Starp citu, Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrētās pavāru vakances liecina, ka daudzi restorāni pavāriem ir gatavi maksāt vidējo algu valstī un pat lielāku. Tajā pašā laikā aktuāls ir jautājums, cik no reģistrētajiem bezdarbniekiem – pavāriem šo restorānu prasībām kvalificējas.

Protams, var jautāt, vai tiešām trūkstošos 3000 darbiniekus nav iespējams atrast starp 65 000 valstī reģistrētajiem bezdarbniekiem? Nozarē strādājošie teic, ka nevar vis. Daudzi labāk saņem pabalstus, nevis mazgā traukus par minimālo algu, daudzi reģionu bezdarbnieki nav gatavi pārcelties uz Rīgu un Pierīgu, kur situācija ar darbaspēka deficītu ir visakūtākā. Cerību pilni skati var tikt vērsti studentu virzienā, taču šī darbaspēka rezerve pārsvarā ir pieejama vasarās un jebkurā gadījumā ir īslaicīga.

Var jau izkliegt patriotiskus un nacionālus saukļus vietējā darba tirgus protekcionisma virzienā, taču tas nemaina situācijas skarbumu. Ieteicējiem maksāt lielās algas mazkvalificētam darbaspēkam var no sirds rekomendēt pašiem atvērt kādu kafejnīciņu un maksāt 700 eiro trauku mazgātājam, 1500 eiro pavāram un piedāvāt ēdienu par tādām cenām, kas neatbaida klientus. Varam vēlēt tikai veiksmi.

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.