DB Viedoklis
2019. gada 3. jūnijs 06:29
«Mēs jau daudzus gadus runājam par to, ka nepietiekams darbaspēka pieejamības jautājums var ierobežot investīcijas Latvijā. Diemžēl tagad šis brīdis ir klāt. Mēs patiešām jau redzam, ka nepietiekams darbaspēks ierobežo investīcijas. Pašlaik darbinieku trūkst visās jomās – gan augstāk kvalificētu, gan zemāk kvalificētu,» tik skarbi ir izteikusies Ārvalstu investoru padomes Latvijā (ĀIPL) valdes priekšsēdētāja Jūlija Sundberga. ĀIPL arī nākusi klajā ar saviem priekšlikumiem situācijas risināšanai, no kuriem viens no būtiskākajiem ir atļauja ievest trešo valstu darbaspēku, turklāt dažādas kvalifikācijas, tostarp arī zemas.
Par to šķēpi tiek lauzti jau gana ilgi, un, piemēram, valdības partija NA vienmēr ir turējusies pie tā, ka mazkvalificēta darbaspēka imports no trešajām valstīm ir kategoriski nepieļaujams, un tā ir partijas sarkanā līnija. Viens no ļoti skaļiem un spēcīgiem argumentiem pret darbaspēka importu ir: maksājiet pienācīgas algas vietējiem, tad darbaspēka netrūks.
!No citrona var izspiest tikai tik, cik var, un ne vairāk.
Protams, algas ir jāceļ, un tās jau aug pa 7% gadā, taču izskatās, ka tā vien nebūs panaceja. Jo no tā, ka pieaug algas, nevairojas darbspējīga vecuma cilvēku skaits. Piemēram, Rīgā un Pierīgā bezdarbs ir zem dabiskā līmeņa, kas nozīmē, ka visi, kas grib strādāt, jau ir nodarbināti. Ir godīgi jāatzīst, ka ne visi 60 000 bezdarbnieku, kas reģistrēti NVA, ir iekļaujami darba tirgū. Kaut vai tāpēc, ka viņu prasmes neatbilst pieprasījumam. Līdz ar to, kā uzsver ĀIPL, īslaicīgs un kontrolēts darbaspēka imports no trešajām valstīm vairākām nozarēm ir vienīgā izeja.
Tajā pašā laikā ĀĪPL neiestājas par algu dempingu, jo uzsver, ka viesstrādnieku algai jābūt ne zemākā līmenī kā vidējā bruto darba samaksa ārzemnieka paredzamajā nodarbinātības nozarē. Vienlaikus, protams, jāraugās arī uz maksimāli pilnīgu vietējo resursu izmantošanu. Piemēram, viena no darba tirgus nesabalansētībām ir lielās reģionālās atšķirības, proti, bezdarbnieki ir koncentrējušies vietās, kur nav darba vietu, un otrādi. Līdz ar to ĀIPL rosina noteikt, ka ar algas nodokli nav apliekami darba devēja izdevumi, ar kuriem tiek segtas darbinieku dzīvokļu īres izmaksas un transporta izmaksas. Gan darbaspēka imports, gan nodokļa atvieglojumi ir īstermiņa risinājumi, kurus var pieņemt īsā laikā un jau just atdevi. Ilgtermiņa risinājumi ar atdevi ilgākā laika posmā būtu valsts budžeta vietu palielināšana augstskolās prioritārajās nozarēs, jauniešu, kas nevēlas mācīties augstskolās, mērķtiecīga virzīšana uz profesionālo izglītību, problēmu ar fiktīvām darba nespējas lapām risināšana, grozījumi Darba likumā, kas atvieglotu cilvēku ar invaliditāti atlaišanas kārtību, tādējādi stimulējot darba devējus tos ņemt darbā. Kā redzams, darbaspēka deficīts ir samilzis, un nav viena viegla un ātra risinājuma. Līdz ar to ir jāraugās gan uz īstermiņa, gan ilgtermiņa risinājumiem.
Savukārt darbaspēka imigrācijas kontekstā tiem, kas uzstāj, ka var iztikt tikai ar vietējo darbaspēku, der atcerēties, ka no citrona var izspiest tikai tik, cik var, un ne vairāk.
Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.