Šokēja kādreizējā finanšu ministra un pašreizējā Latvijas Bankas padomes locekļa Andra Vilka izteikumi par Latvijas nākotni, kas tika pārraidīti Latvijas Radio 27. septembra raidījumā Pievienotā vērtība

Latvijas Nokia esot atkritumu pārstrāde, kas radītu Latvijas ekonomikai papildu apmēram 8, 5% no IKP jeb 2,2 miljardus, dotu ap 50 tūkstošiem jaunu darbavietu. Cik noprotams, viņš iestājas arī par atkritumu ievešanu no citām valstīm (“mums noteikti nākotnē varētu rasties iespēja akumulēt citu valstu radītās emisijas”) un to pārstrādi šeit. 

Pamatojums – mums zemes daudz, ekonomika mazattīstīta. Vienā vārdā sakot, Latvija būtu kā viena liela miskastes Eldorado! Un ne tikai būtu – tā noteikti būšot, jo “šī ir jauna veida ekonomika, viņa ir krietni gudrāka, viņai jāceļ būtu dzīves līmenis Latvijā. Vienkārši tam jāpieiet ļoti fokusēti un ļoti nopietni. Un tas ir uz neatgriešanos. Tā ir lieta, no kuras nevar izvairīties. Tie, kas nogulēs, tie paliks atpalicībā, tie, kas vinnēs, tie var ielēkt kaut kādā variantā. Un tā varētu būt Latvijas Nokia, viennozīmīgi, šī paveras tā mūsu iespēja”.

Te ir vairāki aspekti, par ko gribētos runāt. Pirmkārt, pirms ievest kādus svešus atkritumus, beidzot būtu jārada sistēma, kas veicina uz vietas radīto atkritumu savākšanu pārstrādei. Mēs katru pavasari ar to saskaramies, ka, izrādās, meži piesārņoti ar auto riepām, vecu šīferi, mēbelēm, būvgružiem utt. Kāpēc? 

Parasti tiek lamāti neapzinīgi līdzcilvēki, taču noteikti derētu vismaz mēģināt saprast šādas uzvedības cēloņus. Un viens no tiem – lai cik par to būtu runāts, joprojām nav atrisināta problēma, ka lielgabarīta vai virkni specifisku atkritumu cilvēkiem vienkārši nav kur daudzmaz saprātīgā attālumā no mājām bez maksas vai par simbolisku samaksu nodot pārstrādei. Un ir atkritumi, kā šīferis, par kuru nodošanu poligonā jāpiemaksā tik liela summa, ka nav brīnums, ka daudzi to vienkārši saber ceļa grambās, ignorējot brīdinājumus par bīstamību. Otrkārt, ir virkne problēmu ar jau savākto atkritumu pārstrādi. 

Piemēram, šajās dienās uzzinājām, ka SIA Getliņi eko ir iesniegusi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai pamatojumu, kāpēc atkritumu apglabāšanas cena no nākamā gada 1. janvāra būtu jāpalielina no 78,04 eiro par tonnu līdz 148,1 eiro par tonnu (+89,8%). Kā vēstīja Nra.lv, līdz ar šo gadu OIK maksājumi Getliņiem eko atņemti, jo uzņēmums nespēj izpildīt tagadējās normas siltuma izmantošanas īpatsvaram pret visu iegūto siltumu. Proti, ziemā pūšanas procesa radīto siltumu vēl var izmantot siltumnīcām, taču vasarā īsti nav, kur likt, ņemot vērā, ka atkritumu poligoni nav gluži pilsētu centros, kur kaut vai ūdens uzsildei tas noderētu. 

Tāpat jau vairākkārt bijis ziņots par barjerām, ar kādām saskaras atkritumu pārstrādes biznesā ieguldīt gatavi ārvalstu investori. Un ir arī zināms par problēmām uzņēmumiem, kuri rada kādu materiālu atgriezumus, kurus varētu atdot ražotājam atkārtotai izmantošanai, bet birokrātisku šķēršļu dēļ nedrīkst, jo tie skaitās atkritumi. Par šādiem gadījumiem plānojam drīzumā rakstīt. 

Tad, lūk, kamēr nav kārtības ar pašu mājās radītiem atkritumiem, tas bīstamākais, kas var notikt, ir, ja tādi kā Vilks sāk veicināt atkritumu ievešanu. Jau ir bijuši gadījumi, kad tikai ugunsgrēka dēļ kļūst zināms par nelegālām ievesto atkritumu glabātavām, tāpat ik pa laikam dzird runājam par baržām ar citzemju atkritumiem, kas virzās uz mūsu krastiem. Visādā gadījumā satraukumam vai vismaz vērībai par to pamats ir. 

Labi, ja arī atmetam augstāk minēto, pieļaujot, ka ar laiku visas nebūšanas tiks atrisinātas, atkritumu pārstrāde pie mums būs augstā līmenī un sāks trūkt izejmateriālu, būs tiešām pamats sākt tos importēt. Kas ir tie milzu ieguvumi valstij, par ko runā Vilks? Tūkstošiem darbavietu? Padomāsim loģiski – kādas? Atkritumu pārstrādes rūpnīcām taču vajadzētu būt maksimāli automatizētām, robotizētām, vai ne? Arī šķirošanu lielā mērā var automatizēt, taču ne pilnībā, un tieši tas liek secināt, ka vairums šo jauno darba vietu būs šajā jomā. 

Latvijas Nokia tad sanāk nevis saistīta ar kādām augstām tehnoloģijām, bet gan ar cilvēku masveida rakņāšanos citu radītos mēslos? Vai labi apmaksātais bankas padomes loceklis vispār apzinās, iedomājas, kāds ir šis darbs? Varbūt tomēr būtu lietderīgāk kaut vai atgriezties pie vīzijas par Latviju kā valsti, kur cilvēki veic augsti kvalificētu intelektuālu darbu ar lielu pievienotu vērtību? Tostarp varbūt piedāvājot pasaulei risinājumus, kā mazināt atkritumu rašanos, lai mazāka būtu šī problēma ar to šķirošanu un pārstrādi?