Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs, analizējot ekspertu komisiju 2017. gadā sniegtos akreditācijas ziņojumus par 21 Latvijas augstākās izglītības iestādē īstenotām 119 studiju programmām, nonāk pie visai skarbiem secinājumiem gan par studiju, gan mācībspēku kvalitāti. Viņš arī secina, ka augstākās izglītības vājākais posms Latvijā ir akadēmiskais personāls, par pamatu tam minot starptautisko publicitāšu niecīgo skaitu, kā arī nepietiekamas profesionālās kvalifikācijas un prasmes.

Vadot Starptautisko Kosmetoloģijas koledžu (SKK), kurā var iegūt pirmā līmeņa augstāko izglītību veselības aprūpē, ļoti nopietni pētu un analizēju – gan ierakstot, gan vērojot lekcijas –, kā pasniedzēji strādā patlaban un kā darbs varētu tikt uzlabots. Diemžēl jāatzīst, ka pasniedzēji ļoti pretojas pārmaiņām un nevēlas mainīt ieradumus. Piemēram, joprojām ir tādi mācībspēki, kuri vēlas stāvēt pie tāfeles un nolasīt lekciju tā, kā tas darīts gadu desmitiem. Turklāt pieredze, kuru patlaban gūstu «studenta kurpēs» divu prestižu pasaules augstskolu – Hārvardas un Oksfordas – profesionālās mūžizglītības programmās, vienā attālināti, bet otrā klātienē, ļauj saprast, kurā virzienā attīstās mūsdienīga profesionālā augstākā izglītība un ko būtu vērts censties jau tagad ieviest Latvijā.

Viena no būtiskākajām Hārvardas tālmācības programmā novērotajām atšķirībām ir veids, kā tiek pasniegta un apstrādāta informācija. Hārvardas programmā informācija tiek vienlaikus pasniegta vizuāli, audiāli un tekstuāli, apmierinot katra studenta informācijas uztveres stilu. Papildus lekcijām tiešsaistes sistēmā tiek dotas ievirzes un avoti katras jomas tālākai izpētei, ja vien studentu tā padziļināti interesē. Mācību procesā notiek nepārtraukta refleksija un savu uzskatu pārskatīšana, lekcijas beigās vienmēr atbildot uz jautājumu, vai sākotnējā pārliecība un uzskati ir mainījušies pēc konkrētās informācijas noklausīšanās. Turklāt tiek nepārtraukti jautāts, kā iegūtās zināšanas var tikt izmantotas studējošā darbavietā vai uzņēmumā.

Tālmācība kā mācību apguves forma noteikti būtu viens no stratēģiskajiem attīstības virzieniem arī Starptautiskajā Kosmetoloģijas koledžā, iesākumā gan īstenojot kādu nelielu pilotprogrammu, taču tam ir nepieciešami gan ievērojami līdzekļi, gan izmaiņas esošajos likumos, kas patlaban apgrūtina šādu attīstības virzienu. Taču, kamēr lielo mērķu sasniegšanai nepietiek resursu un valsts atbalsta, varam mērķtiecīgi strādāt pie nosacīti mazajām iniciatīvām. Es, piemēram, jau šodien skaidri zinu, ka 2025. gadā man būs galds bez nevienas pildspalvas, nebūs neviena ar dokumentu kaudzēm pilna skapja. Jau šodien mēs strādājam pie elektroniskās identifikācijas risinājumiem, lai mazinātu papīra apriti mūsu iestādē, un aicinām pievienoties šai iniciatīvai arī citus. Visā pasaulē pašlaik runā par dažādības veicināšanu, un arī mēs esam iesaistījušies projektā, kas vērsts uz dažādības veicināšanu skaistumkopšanas nozarē, proti, speciālistu vīriešu īpatsvara palielināšanu. Taču tā jau būs īsta revolūcija nozarē un esošo stereotipu kārtīga sapurināšana.

Nobeigumā vēlos minēt Singapūras piemēru. Līdz šim tā sūtīja savus labākos prātus uz Oksfordu, Kembridžu, Jeilu, un, atgriežoties atpakaļ, viņiem bija nodrošinātas darbavietas. Taču tagad valsts ir sapratusi, ka pati spēj izveidot pasaules līmeņa universitāti, kādas ir Amerikā vai Anglijā, un pie tā arī strādā. Singapūras attīstības ceļš ir arī ārkārtīgi interesants – no kādreizējās kolonijas izveidota tehnoloģiski attīstīta valsts ar augstu pievienoto vērtību. Protams, tur ir cita politiskā situācija, bet – ja grib, tad var. Arī ļoti mazās valstīs. Arī Latvijā.