Kaut arī globālā un pēc tam Eiropas parādu krīze būtiski ietekmējušas iedzīvotāju noskaņojumu un radījusi populistu partiju popularitātes vilni daudzviet Eiropā, Itālijas iedzīvotāju protesta balsojumam 4. marta vēlēšanās nebija jābūt īpašam pārsteigumam.

Itālija ir trešā lielākā eiro zonas valsts, un straujas izaugsmes periodu tā nav pieredzējusi jau aptuveni divdesmit gadu. Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju 2017. gadā bija zem 2000. gada līmeņa un tā pieaugums ir būtiski lēnāk nekā citās eiro zonas valstīs.

Šī vājā izaugsme, protams, atspoguļojas arī iedzīvotāju maciņos. Iedzīvotāju reālais ienākumu līmenis (rīcībā esošie ienākumi) kopš 2000. gada ir sarukuši par aptuveni 10%. Bezdarba līmenis – kaut arī samazinājies no 13% krīzes augstākajā punktā – turpina būt augsts jeb 11%. Bezdarbs jauniešu vidū ir viens no augstākajiem eiro zonā (34% 2017. gadā). Pieaudzis arī to cilvēku skaits, kas dzīvo uz nabadzības robežas. Vienlaikus palielinājies arī valsts parāda līmenis, valdības parāds pieaudzis līdz 132%, kas ir otrs augstākais eiro zonā aiz Grieķijas

Lai gan ekonomikas jomā gludi neiet vairākās Eiropas valstīs, lielā mērā tieši Itālijas parādu krīzes seku ietekmes mazināšanai, Eiropas Centrālā banka (ECB) uzsāka aktīvi stimulējošu monetāro politiku.

Tās ietvaros ECB iegādājās valdību parāda vērtspapīrus, tādējādi uzlabojot kredītu pieejamību Eiropas uzņēmumiem un palīdzot tiem palielināt ieguldījumus, radīt jaunas darbavietas. Tā rezultātā tika veicināta vispārējā tautsaimniecības izaugsme. Lai arī šīs programmas mērķis ir nodrošināt inflācijas atgriešanos ECB mērķim atbilstošā līmenī (tuvu, bet zem 2% līmeņa vidējā termiņā), nenoliedzami, tas ir būtiski mazinājis nenoteiktību finanšu tirgos un devis eiro zonas valstīm laiku atgūties no krīzes, kā arī veikt nepieciešamās reformas, lai atsāktos izaugsme un valstīm būtu iespēja līdz ar ekonomisko izaugsmi mazināt parādu slogu.

Kopš 2014. gada, kad aizsākās ECB valdības vērtspapīru pirkšanas programma, visā eiro zonā kopumā būtiski mazinājušās perifēro valstu valdību aizņemšanās likmju starpības ar Vāciju. Vienlaikus samazinājās arī kopējās aizņemšanās izmaksas, kas savukārt nodrošina pieejamāku un lētāku finansējumu attīstībai gan uzņēmumiem, un iedzīvotājiem, gan arī valstij kopumā. Pēc tam, kad no 2008. gada līdz 2013. gadam Itālijas IKP vidēji samazinājās par 1.5%, 2014. gadā Itālijā atsākās izaugsme, un katru gadu izaugsmes temps ir pieaudzis līdz 2017. gadā sasniedza 1.6%. Tomēr šis izaugsmes temps turpina būt zems salīdzinājumā ar citām lielajām eiro zonas valstīm.

Tomēr pat šāda, vēsturiski nepieredzēta monetārās stimulēšanas programma, Itālijas gadījumā nav nekas vairāk kā pagaidu «plāksteris». Ilgtermiņā tautsaimniecības izaugsmi, galvenokārt, balsta ekonomikas spēja aizvien labāk un efektīvāk izmantot savus resursus jeb produktivitātes izaugsme. Lai arī tā pēdējā laikā samazinājusies visā Eiropā, Itālija tomēr uz kopējā fona pat izceļas. Tās darbaspēka produktivitātes izaugsme ir ne tikai mazinājusies, bet arī bijusi negatīva, kas savukārt arī būtiski iedragājis Itālijas tautsaimniecības izaugsmi. Salīdzinājumā ar 2000. gadu – darbaspēka saražotā apjoms bijis par 6% mazāks 2017. gada beigās. Tikmēr pārējās lielākajās eiro zonas valstīs produktivitāte turpinājusi kāpt, lai arī mazāk strauji kā 2000. gadu sākumā, izņemot Spāniju, kur līdz 2007. gadam produktivitātes izaugsmi kavēja būvniecības bums, kā rezultātā tika piesaistīti daudz darbinieku salīdzinoši zemas produktivitātes sektorā.

Itālijas Centrālā banka 2017. gada novembrī publicēja apjomīgu pētījumu, kurā mēģina saprast, kas tieši ir Itālijas specifiskie produktivitātes izaugsmi kavējošie faktori. Pētījuma autori nonāk pie secinājuma, ka dažādu iemeslu kopums kopš 1990. gadu beigām Itālijas uzņēmumiem nav ļāvis kāpināt darba ražīgumu līdzīgi saviem eiro zonas kaimiņiem.

Piemēram, viens no būtiskākajiem traucēkļiem ir fakts, ka Itālijā salīdzinājumā ar citām lielajām eiro zonas valstīm ir salīdzinoši daudz mazu uzņēmumu, kuri darbojas jau daudzus gadus un vienlaikus nav ieinteresēti pārmaiņās un attīstībā.

Šie mazie uzņēmumi daudz biežāk nekā citās Eiropas valstīs tiek vadīti ģimenes ietvaros, kas saskaņā ar iepriekš minēto pētījumu bieži vien nozīmē, ka uzņēmumam būs salīdzinoši mazākā efektivitāte, kā arī vājāka tieksme piesaistīt jaunas tehnoloģijas un inovācijas, paplašināties un piedalīties eksporta tirgos.

Tas, savukārt, rada situāciju, ka salīdzinājumā ar citām eiro zonas valstīm Itālijas uzņēmumi daudz retāk iegulda pētniecībā un attīstībā (R&D).

Jāmin arī tas, ka šie uzņēmumi ļoti būtiski cieta globālās finanšu krīzes rezultātā, kad tie nespēja pielāgoties un mainīt savu darbošanās praksi, pēkšņi sarūkot pieprasījumam pēc saražotā, kā arī uzņēmumam pieejamajam finansējumam. Investīciju kāpums Itālijā, kas 2000. – 2007. gadā bija vidēji 3%, kas ir tuvs eiro zonas vidējam līmenim, sākot ar 2007. gadu investīciju apjoms strauji samazinājās un atsākās tikai 2015. gadā. Vidēji 2007. – 2014. gadam investīciju apjoms gada laikā samazinājās par 3.4%, lai arī, sākot ar 2015. gadu, investīciju apjoms atsāka augt par vidēji 3% gadā, 2017. gada beigās tas joprojām bija par 6% zem 2000. gada sākumā esošā līmeņa.

Produktivitātes izaugsmi Itālijā būtiski aizkavējusi arī kopējā biznesa vide, kas sevī iekļauj uzņēmējdarbībai nedraudzīgas administratīvās procedūras, piemēram, uzņēmumu reģistrēšanu vai likvidēšanu, neefektīvu tiesu sistēmu, kā arī izglītības sistēmu, kas nenodrošina uzņēmumus ar piemērotu darba spēku.

Arī Pasaules Bankas izstrādātajā Doing Business indeksa rezultāti norāda uz to, ka uzņēmējdarbības vide Itālijā nav ļoti labvēlīga. Itālija 2017. gadā atradās 46. vietā , kas ir viens no zemākajiem rezultātiem eiro zonā (zemāk, Beļģija, Grieķija un Luksemburga). Īpaši problēmas rada grūtības līgumu izpildē, tāpat arī nodokļu nomaksa un iespējas iegūt kredītu.

Pēc pāris zemas izaugsmes dekādēm varam būt droši, ka Itālijas ekonomika pēkšņi pati nespēs mainīties un kļūt ievērojami konkurētspējīgāka. Tāpēc ir būtiski valsts vadības līmenī pieņemt lēmumu pārvarēt nespēju kāpināt ražīgumu, lai celtu arī tautsaimniecības izaugsmes rādītājus. Un divu iemeslu dēļ šīs pārmaiņas jāveic pēc iespējas ātrāk. Pirmkārt, šobrīd joprojām ir ļoti labvēlīga ārējā vide, neskatoties uz to, ka dažas valstis apmainās ar iebaidīšanu saistībā ar muitas tarifu tēmu. Itālija gan var izmantot šo brīdi, kad eiro zona, kā arī citas valstis, kas patērē itāļu saražoto, strauji aug. Turklāt aizvien turpinās arī ECB stimulējošā monetārā politika, tādējādi dodot pozitīvu pienesumu arī Itālijas ekonomikai.

Otrkārt, Itālijā, tāpat kā pārējās eiro zonas valstīs, iedzīvotāju vidējais vecums aizvien pieaug. Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars pēdējo desmit gadu laikā ir samazinājies no 69% līdz 65%, kas ir pat nedaudz straujāk, nekā vidēji eiro zonā, un šis īpatsvars turpinās samazināties. Tas nozīmē, ka aizvien mazāk cilvēku nākotnē būs gatavi strādāt, kā rezultātā ekonomiskā izaugsme mazināsies. Lai kompensētu šo faktoru, nepieciešams uzlabot strādājošo ražīgumu jeb produktivitāti, un nav labāka laika, kad veikt reformas, kā tieši ekonomikas augšupejā.

Lai arī ekonomisti Itālijā, tāpat kā Starptautiskais Valūtas Fonds un arī Eiropas institūcijās, ir vienisprātis, ka Itālijā ir steidzami jāievieš būtiskas ekonomiskās reformas, šī tēma politisko partiju pirms un pēcvēlēšanu retorikā, īpaši partijām, kas vēlēšanās piedzīvoja būtisku popularitātes kāpumu, ienāk tikai pastarpināti. Līdz ar to izskatās, ka šobrīd nākamajai valdībai būs izvēle, vai nolikt reformu plānus atkal tālākajā plauktā un pievērsties tiem tikai situācijā, kad sāks parādīties jaunas krīzes pazīmes, vai tomēr mēģināt pārslēgt Itālijas ekonomiku kādā lielākā ātrumā.