To vidū ir gan analītiskā domāšana un spēja inovēt, gan prasme mācīties un izstrādāt mācīšanās stratēģijas, gan arī spēja risināt kompleksus problēmjautājumus. Tāpat sarakstā minēta kritiskā domāšana un analīze, radošums, oriģinalitāte un iniciatīvas uzņemšanās, līderība un spēja ietekmēt, kā arī spēja izmantot, monitorēt un kontrolēt tehnoloģijas. Sarakstu noslēdz stresa noturība un spēja piemēroties, kā arī izkopta spriestspēja, un spēja ģenerēt jaunas idejas. 

Šāds nākotnes profesionāļa prasmju portrets ir apliecinājums tam, ka pasaule kļūst arvien sarežģītāka un nepārprotami iezīmē industriālās ēras beigas, tādā izpratnē, kā to esam pazinuši līdz šim – ar skaidru, ierobežotu iemaņu loku, kas speciālistam nepieciešams šauru, konkrētu darba pienākumu veikšanai. Kā šo prognozi izmantot savā labā un būt gataviem nākotnes darba tirgus izaicinājumiem?

Jau šobrīd redzam, kā mainās gan darbavietas, gan paši strādājošie. Un tas, ka automatizācija atņems darba vietas speciālistiem, kuru darba pienākumos ir konkrētu, viegli automatizējamu funkciju veikšana, ir neizbēgami. Tā, piemēram, ja uzņēmumā ir vairāki grāmatveži, tad par savu darbu vairāk drošs var būt galvenais grāmatvedis. Pārējo kolēģu darbu neizbēgami pārņems precīzas un efektīvas programmas, kuras turklāt neslimo, nedodas atvaļinājumos un katrus divus gadus nevēršas pie darba devēja ar lūgumu saņemt algas pielikumu. 

Konkurence kļūs tikai sīvāka un spēja mācīties, mainīties, pielāgoties un apgūt jaunas prasmes, īpaši digitālās, būs izšķiroša karjeras izaugsmei un attīstībai. Paaudze, kura strādā galvenokārt tāpēc, lai nopelnītu naudu, pamazām noveco un atstāj darba tirgu. To nomaina paaudze, kas strādā, lai pašrealizētos. Darbs kļūst par daļu no dzīves jēgas, tāpēc robežas starp darba un privāto dzīvi kļūst arvien neskaidrākas. Mainījies arī darba saturs un tas, ko vispār uzskatām par darbu. Tomēr viens likums saglabājies nemainīgs – ja gribi sasniegt vairāk, arī jāpūlas vairāk. Tas gan ne vienmēr nozīmē ilgākas darba stundas, bet gan lielāku fokusu un koncentrēšanos uz prioritātēm. Mūsu distrakciju laikmetā lielākā problēma ir nevis pieaugošais darba apjoms, bet gan nespēja saredzēt būtiskāko, koncentrēties uz tām darbībām, kas tiešām nes rezultātu un pievienoto vērtību. To izteikti redzam arī Latvijas apstākļos, augstākā līmeņa vadītāju atlases procesā. 

Lai no robusta darba darītāja kļūtu par cilvēku, kas darbu izmanto kā pašrealizācijas platformu, joprojām būtiski trīs aspekti. Pirmkārt, īpaši jaunajiem profesionāļiem jāņem vērā, ka katram meistaram joprojām ir nepieciešams savs mācekļa laiks. Lai tiktu pie jēgpilna darba, nepieciešams periods, kurā darām melnos darbus, iepazīstam nozari no pirmā pakāpiena un uzkrājam tik vajadzīgo pieredzi. Redzu, ka tā šobrīd ir jaunās paaudzes vājākā vieta – jau sperot pirmos karjeras soļus jaunie profesionāļi sagaida jēgu un iespēju ietekmēt procesus, pieņemt nozīmīgus lēmumus, tomēr vairumā gadījumu tas vienkārši tā nestrādā. 

Otra svarīgā lieta ir tā dēvētais career crafting –proaktīva rīcība un iniciatīva, lai esošās pozīcijas ietvaros izmantotu iespējas uzņemties jaunus izaicinājumus. Darbiniekam, kurš skaidri signalizē par vēlmi uzņemties un darīt vairāk, agrāk vai vēlāk dos iespēju sevi pierādīt un tādējādi sākt veidot savu darbu interesantāku un jēgpilnāku, radīt tam jaunu piepildījumu.

Trešais, svarīgais aspekts ir personiskās vērtību sistēmas izkopšana un manifestācija ikdienā. Apzināšanās, kas ir personiski svarīgie, lielie dzīves mērķi un ikdienas darbību sinhronizēšana ar tiem, ir atslēgas elements, kas nosaka to, cik piepildīti un realizējušies savā dzīvē jūtamies. Tieši tas rada izjūtu par dzīves jēgu, samazina izdegšanas risku un rada platformu izcila nākotnes profesionāļa prasmju komplekta izkopšanai.