Daudzās ES valstīs komercbanku nevēlēšanos darboties reģionos veiksmīgi kompensē krājaizdevu sabiedrības, taču Latvijā tas notiek ļoti fragmentāri un nelielā apjomā. Lai reģionālā ekonomika turpinātu augt un tajā tiktu veidoti un attīstīti uzņēmumi, nepieciešams veicināt jaunas, alternatīvas uzņēmumu kreditēšanas formas, kam jo īpaši svarīgs ir valsts un likumdevēju atbalsts. Taču kādi ir iemesli tam, ka, par spīti pieprasījumam un nepieciešamībai, krājaizdevu sabiedrību un citu alternatīvo aizdevēju attīstība reģionos kavējas?

Krājaizdevu sabiedrībām Latvijā ir diezgan sena vēsture – jau 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā tas bija pamata finansēšanas veids. Tas bija veids, kā latvieši palīdzēja viens otram un sabiedrībai kopumā – būvēja īres namus, veidoja uzņēmumus, kultūras iestādes, citiem vārdiem sakot – uzlaboja dzīves kvalitāti. Tolaik krājaizdevu sabiedrības populāras bija visur Eiropā – īpaši rietumos. Atšķirībā no Rietumeiropas, kur tās nekad nav pārtraukušas savu darbību un joprojām ir nozīmīgs ekonomikas dzinējspēks, Latvijā to attīstība drīzāk ir stagnējusi. 

Līdz šim par krājaizdevu sabiedrību attīstību Latvijā visbiežāk dzirdēts partiju priekšvēlēšanu programmu solījumos, taču skumjā realitāte joprojām ir tāda, ka alternatīvie aizdevēji savā darbībā ir ļoti ierobežoti. Piemēram, krājaizdevu sabiedrības nedrīkst kreditēt juridiskas personas – tām ir tikpat stingras prasības kā bankām, pietrūkst pašu kapitāla. Arī diskusijas ar Ekonomikas un Finanšu ministriju par speciālas atbalsta programmas ieviešanu, pēc kuras krājaizdevu sabiedrības varētu piesaistīt un izmantot arī Eiropas Savienības fondu līdzekļus, ko dara citas ES valstis, diemžēl ir beigušās bez cerētā rezultāta. Tam, manuprāt, varētu būt trīs galvenie iemesli. 

Pirmkārt – par spīti tam, ka komercbankas nelabprāt kreditē reģionu uzņēmējus un iedzīvotājus, tiek saskatīti konkurences riski. Labvēlīgu apstākļu gadījumā nākotnē pavisam reāla ir situācija, ka krājaizdevu sabiedrības kooperējas, kas ļauj izsniegt arī lielākus kredītus un garantijas. Otrkārt – tās varētu būt dabiskas valsts ierēdņu bailes, ka palielināsies riski attiecībā uz noguldījumu drošību, jo valsts garantē depozītus, tāpat kā komercbankām. Un treškārt – trūkst izpratnes visos līmeņos – gan politikas veidotāju, gan pašu patērētāju vidū par esošo situāciju reģionos. Turklāt nereti krājaizdevu sabiedrības tiek uzskatītas nevis par pilnvērtīgu finanšu pakalpojumu partneri, kas var sniegt savu labumu finanšu tirgum kopumā, bet gan par vienkārši lētu finansējuma avotu.

No vienas puses, var saprast arī bankas, jo administratīvais slogs, izsniedzot nelielus kredītus – kādi tie visbiežāk tiek prasīti reģionos, ir lielāks par gaidāmo atdevi. No otras puses, tieši šāda situācija ir viens no iemesliem, kāpēc reģioni turpina tukšoties. Ja topošais uzņēmējs ir izstaigājis vairākas bankas un saņēmis atteikumu finansējumam, lai uzsāktu mazo uzņēmējdarbību, zūd perspektīva un cilvēks dodas prom. Labākajā gadījumā – pārvācas uz kādu lielāku Latvijas pilsētu, taču biežāk – dodas laimi meklēt ārzemēs. 

Tomēr pozitīvi, ka pēdējā laikā gan Latvijā, gan citviet Eiropā analītiķi norāda uz kādu tendenci: cilvēki arvien biežāk apsver iespēju pārcelties no dzīves lielpilsētā uz piepilsētu, mazāku pilsētu vai dažkārt uz laukiem. Domāju, šī migrācija turpinās augt, – arī Valkas novadā esam novērojuši, ka cilvēki no Rīgas atgriežas dzimtajā pusē. Īpaši šodienas apstākļos, kad tehnoloģijas ļauj strādāt attālināti un arī pandēmija ir iemācījusi, ka daudzus darbus efektīvi var veikt no mājām. Tas vēlreiz tikai apliecina, ka ar steigu ir jāsakārto kredītu pieejamība reģionu iedzīvotājiem, esošajiem un potenciālajiem uzņēmējiem. 

Politikas veidotāji gan mēdz apgalvot, ka šo tirgus nepilnību palīdz novērst Attīstības finanšu institūcija Altum. Lai arī Altum tiešām ir daudz labu atbalsta programmu, diemžēl situācija reģionos liecina, ka viena institūcija nevar pārklāt visu spēles laukumu. To atspoguļo arī statistikas dati – Altum sniegtais atbalsts koncentrējas Rīgā, Pierīgā un lielajās pilsētās, jo, tāpat kā komercbanku, arī Altum kritēriji ir stingri, un nereti mazais reģionu uzņēmējs caur šo prasību sietu netiek cauri. Risinājums, kas palīdzētu mazināt plaisu starp Rīgu un reģioniem, ir krājaizdevu sabiedrības, kas dotu labumu ne tikai sabiedrībai kopumā, bet arī stiprinātu finanšu pakalpojumu tirgu. 

Krājaizdevu sabiedrību spēks ir tajā, ka, izvērtējot aizdevuma pieteikumus, tiek ne tikai ņemti vērā formālie kritēriji, bet vērtēts arī iesniedzējs. Reģionos to var izdarīt, jo cits citu pazīst – zina cilvēku, viņa spējas un var izvērtēt arī potenciālos riskus. Protams, tiek prasītas arī pamatlietas, naudas plūsmas aprēķins, taču to visu var izdarīt arī bez tik liela birokrātiskā sloga. Tāpēc ārkārtīgi nozīmīgi ir veicināt krājaizdevu sabiedrību attīstību gan no tiesiskā, gan normatīvo aktu viedokļa, neierobežojot kreditēšanu un ļaujot izsniegt aizdevumus arī juridiskām personām. 

Eiropas Atveseļošanās plāns paredz jaunu programmu cīņā ar koronavīrusa pandēmijas radīto kaitējumu ekonomikai “Atveseļošanas un noturības mehānisms”, kurā ir ne tikai grantu bet arī aizdevumu daļa. Latvija vēl šaubās, vai šos līdzekļus izmantot, taču, manuprāt, tā būtu iespēja mērķtiecīgi atbalstīt krājaizdevu sabiedrības ar ilgtermiņa resursu, kas palīdzētu veicināt kredītu pieejamību reģionu iedzīvotājiem un mazā biznesa uzsācējiem. Eiropas divu gadsimtu pieredze rāda, ka krājaizdevu sabiedrību spēks ir kopdarbā, tāpēc šie līdzekļi varētu tikt izmantoti, lai, sadarbojoties vairākām sabiedrībām, tiktu izveidota arī grantu shēma – bez lielas birokrātijas un stingriem, nereti neizpildāmiem kritērijiem. 

Protams, tāpat kā citās grantu shēmās, ir jārēķinās, ka daļa pieteikto biznesu var izrādīties neveiksmīgi, tomēr, ja daļa no tiem ir sekmīgi, tas jau ir ieguvums tautsaimniecībai. Papildus minētajam – krājaizdevu sabiedrības būtu viens no efektīvākajiem veidiem, kā mazināt ātro kredītu bēdu, kura savā ziņā attīstījusies arī banku kredītpolitikas dēļ. Redzam, ka reģionos mazie uzņēmēji pēc tam, kad nav ieguvuši finansējumu komercbankā, griežas pie ātro kredītu izsniedzējiem, lai iegūtu līdzekļus, piemēram, tehnikas iegādei, pēc tam – maksā mežonīgus procentus un nereti nonāk kredītu parādu jūgā. 

Ļaujot pilnvērtīgi darboties krājaizdevu sabiedrībām – izsniegt aizdevumus gan fiziskām, gan juridiskām personām, arī ātro kredītu biznesa apjomi samazinātos, ļaujot no apburtā loka izkļūt daudziem reģionu iedzīvotājiem. Jo vairāk mums būs pieejami caurspīdīgi kreditēšanas mehānismi un iespējas par saprātīgiem procentiem saņemt aizdevumu gan reģionu mazo uzņēmumu attīstībai vai uzsākšanai, gan hipotekārajiem kredītiem, jo ātrāk mazināsies arī ēnu ekonomika. Ieguvēji būtu visi – gan valsts, gan tās iedzīvotāji.