Faktiski parādot reālo ainu tam, kāda ir finanšu situācija lokomotīvei, kas velk Latvijas ekonomiku.

Ciparos tas izskatās šādi – no kopējo kredītņēmēju skaita šobrīd, kas veido 721 tūkstoti, 150 tūkstoši jeb katrs 4 kredītņēmējs ir parādā finanšu institūcijām un kavē savus maksājumus vairāk kā 60 dienas! Pavisam skarba ir situācija 15% no kredītņēmējiem, jo tie savus kredītmaksājumus kavē jau vairāk nekā 180 dienas. Papildus tam vēl 100 tūkstoši cilvēku ir aizņēmušies tā saucamos «ātros» kredītus un nespēj tos atdod laikā. Tātad šobrīd vairāk kā 10% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem ir nopietnas finansiālās problēmas jo īpaši hipotekāro kredītu ņēmējiem, kam tas var beigties ne tikai ar dzīvokļa vai mājas zaudēšanu, bet arī ar pienākumu atmaksāt kreditoram atlikušo parāda daļu.

Krīzes sekas ir pārcietuši uzņēmumi, taču realitātē smagāko nastu joprojām nes parastais Latvijas iedzīvotājs. Kreditori tajā pašā laikā ne vienmēr ir gatavi nākt pretī personām, kas nonākušas finansiālās grūtībās un meklēt abpusēji pieņemamus situācijas risinājumus.

Cipari ir cipari, taču iedomājaties, ko tas nozīmē 150 tūkstošiem cilvēku ikdienā – tas ir regulārs stress par jumtu virs galvas, ģimenes un bērnu nākotni. Bonusā nāk regulāra komunikācija ar parādu piedziņas cilvēkiem no kreditora puses vai arī ar parādu piedziņas kompāniju pārstāvjiem. Daudzi ir spiesti meklēt papildus darbu, atteikties no ikdienas pamatlietām, lai tikai spētu nomaksāt savulaik uzņemtās saistības. Vēl jo vairāk, nākamais solis būs tiesas process, atņemts īpašums, kas izsolē tiks pārdots par cenu, kas ir būtiski zemāka nekā reālā tirgus vērtība un atlikums paliks karājoties kā parāds arī turpmāk.

Instruments par ko runā arī Kredītņēmēju asociācija, proti, maksātnespēja ir efektīvs veids kā atrisināt savas finanšu problēmas. Pilnībā atbalstu, ka jebkura iniciatīva maksātnespējas likuma uzlabošanā ir atzīstama, jo padarot šo procesu vienkāršāku un pieejamāku, tas varētu palīdzēt daudziem cilvēkiem atrisināt un sakārtot savu finansiālo situāciju. Taču neuzskatu, ka maksātnespēja ir vienīgais instruments kā kopējo situāciju var vērst par labu abām pusēm.

Salīdzinājumam: 2017 gadā tika ierosinātas gandrīz 1500 fizisko personu maksātnespējas lietas. Vidēji 126 maksātnespējas procesi mēnesī. Tas nozīmē, ka turpinot šādā tempā būs nepieciešami 100 gadi, ja izmantotu tikai maksātnespēju kā instrumentu.

Manā skatījumā šobrīd situācija kopumā tiek risināta ar diviem galējiem instrumentiem, kas nesniedz pieņemamu rezultātu nevienai no pusēm: kreditors velk segu uz savu pusi un, bez liekas minstināšanās sniedz lietu tiesā un realizē ķīlu, lai maksimāli ātri nosegtu vismaz daļu no sākotnējā aizdevuma, savukārt, debitors, nespējot rast nekādu citu kompromisu ar kreditoru, piesaka maksātnespēju un pāris gadu laikā tiek vaļā no savām saistībām. Jāpiezīmē, ka maksātnespējas gadījumā cilvēks zaudē īpašumu, kas daudziem liek pārdomāt šādas alternatīvas izvēli.

Ir daļa proaktīvu un kompetentu cilvēku, kas paši iet un risina ar kreditoriem savu jautājumu, taču, lai to darītu profesionāli un nedancotu tikai pēc kreditora stabules, tam ir nepieciešamas noteiktas zināšanas un prasmes. Atslēga uz veiksmīgu lietas virzību ir līdzvērtīgās pārrunas pozīcijās ar kreditoru. Šobrīd diemžēl kredītņēmējs un vēlāk parādnieks parasti ir tādā kā pastarīša lomā, kam ir jāklanās kreditora priekšā un jāpieņem visi viņu nosacījumi. Tiem, kam nav zināšanu un pieredzes šādos specifiskos jautājumos to var meklēt pie attiecīgās nozares speciālistiem. Esmu pārliecināts, ka parādnieka aktīva rīcība un profesionāla komunikācija daudzos gadījumos varētu atrisināt jebkuru situāciju starp parādnieku un kreditoru un parādniekiem ne vienmēr būtu jāizmanto maksātnespēja kā risinājums

Savelkot galus ir skaidrs viens – reālā situācija valstī nav iepriecinoša, jo tas, kāda ir finansiālā situācija katrā no mūsu mājsaimniecībām, tiešā veidā ietekmē iekšzemes patēriņu, algu līmeni, nomaksāto nodokļu daudzumu un galu galā visu mūsu pašu labklājību ilgtermiņā. Ja netiks meklēti risinājumi kā palīdzēt tik daudziem cilvēkiem tikt galā ar situāciju, tad diez vai mēs varam runāt par pārtikušu iedzīvotāju nākotni mūsu valstī.