Latvijā viena no aktuālām problēmām, kas laika gaitā ir tikai saasinājusies un būtiski kavē Latvijas ekonomikas attīstību, ir ienākumu nevienlīdzība un augsts nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. Turklāt tas tikai turpina pieaugt. Krīzes un pēckrīzes radītās negatīvās sekas, nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai pakļaujot lielu daļu valsts iedzīvotāju, beidzot jāuztver nopietni un jārīkojas.

Šīs problēmas risināšanai jau 2010. gadā pieņemtajā Eiropas Savienības attīstības stratēģijā Eiropa 2020 tika iekļauts mērķis samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu, uzliekot valstīm pienākumu izvērtēt sociālās politikas efektivitāti, lai identificētu trūkumus un nepilnības.

Izvērtējot, kas pa šiem gadiem ir mainījies Latvijā, jāsecina, ka situācija ir nevis uzlabojusies, bet tieši otrādi – vēl vairāk pasliktinājusies. 2017. gada apsekojuma dati liecina, ka Latvijā bija trešais augstākais nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvars ES, sastādot 23,3% no visu Latvijas iedzīvotāju skaita. 2017. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 446 tūkstoši iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi bija zem nabadzības riska sliekšņa.

2017. gadā, palielinoties rīcībā esošajiem ienākumiem, pieauga arī nabadzības riska slieksnis – līdz 367 eiro mēnesī vienas personas mājsaimniecībai, salīdzinot ar 2016. gadu, kad tas veidoja 330 eiro mēnesī. Mājsaimniecībām ar diviem pieaugušajiem un diviem bērniem līdz 14 gadu vecumam nabadzības riska slieksnis 2017. gadā sasniedza jau 770 eiro mēnesī, iepriekš 2016. gadā – 694 eiro mēnesī.

Arī 2018. gada provizoriskie dati uzrāda negatīvu tendenci. 2018. gada datos, analizējot atsevišķi katru nabadzības vai sociālās atstumtības riska rādītāju, var secināt, ka Latvijas iedzīvotāju visizplatītākā problēma ir zemie ienākumi un to nevienmērīgais sadalījums, kas viņus pakļauj nabadzības riskam.

!Normatīvajos aktos jāievieš un jāiedarbina iztikas minimuma jēdziens.

Situācijas pasliktināšanās tiešā veidā korelē ar valdības pienācīgas rīcības trūkumu. Sociālās aizsardzības joma gadiem ir atstāta novārtā. Kaut vai aplūkojot, kādas ir bijušas izmaiņas attiecībā uz garantētā minimālā ienākuma līmeņa uz personu noteikšanas kārtībā saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par garantēto minimālo ienākumu līmeni. 2009. gadā tas bija noteikts 40 latu apmērā, 2013. gadā to samazināja līdz 35 latiem, tad, konvertējot uz eiro, ieviesa 49,80 eiro. Tikai 2018. gadā summu palielināja par 3,20 eiro, tādējādi sasniedzot 53,00 eiro, kas tik un tā ir mazāk kā 2009. gadā (40 lati ir 56 eiro) un nekādi nav uzskatāms par pietiekamu cilvēka minimālo dzīves apstākļu nodrošināšanai, un ir vairākas reizes mazāks nekā nabadzības riska slieksnis.

Līdzīga aina ir vērojama arī attiecībā uz minimālā ienākuma sliekšņa noteikšanas kārtību ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanai par trūcīgu. Trūcīgā statusu pašvaldība nosaka saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu. Tie paredz minimālo ienākumu vienai personai – 128,06 eiro mēnesī. Summa nav mainījusies kopš 2011. gada, kad tika noteikti 90 lati, kas vēlāk tika konvertēti uz eiro, nemainot summas apmēru. Lieki piebilst, ka tas ir krietni mazāks nekā nabadzības riska slieksnis.

Saskaņā ar ES pieeju, nabadzības risks attiecas uz to iedzīvotāju īpatsvaru, kas dzīvo mājsaimniecībā, kuras ekvivalentais, rīcībā esošais neto ienākums ir mazāks par nabadzības riska slieksni, kas ir 60% no valstī vidējā ienākuma (pēc sociālajiem pārvedumiem). Vidējais 60% ienākumu slieksnis ir nosacīts un atbilst ienākuma līmenim, ko uzskata par vajadzīgu, lai varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Personas, kuru mājsaimniecības ekvivalentais, rīcībā esošais neto ienākums ir mazāks par šo slieksni, uzskata par pakļautām nabadzības riskam.

Latvijā nav juridiski nostiprināts šis termins un tiešā veidā šobrīd nevar kalpot par atskaites punktu sociālās aizsardzības sistēmas sakārtošanai. Līdz 2013. gadam par atskaites punktu kalpoja iztikas minimums, bet saistībā ar novecojušu metodiku tā aprēķināšana Latvijā tika pārtraukta, atstājot sociālās aizsardzības sistēmas nodrošināšanu brīvā interpretācijā, kas ir pasliktinājis situāciju kopumā. Bez šāda atskaites punkta nav iedomājama sociālās jomas sakārtošana attiecībā uz iedzīvotājiem, kuri atrodas nabadzības riska zonā. Tas nozīmē, ka bez garantētā minimālā ienākuma un trūcīgās personas (ģimenes) statusa iegūšanas ienākumu sliekšņa normatīvajos aktos ir jāievieš un jāiedarbina iztikas minimuma jēdziens, kas būtu zinātniski pamatots un Latvijas situācijai atbilstošs saskaņā ar jaunāko ES izmantoto metodoloģiju, lai sociālā aizsardzība tiktu nodrošināta adekvāti, atbilstoši dzīves realitātei un neatstātu vietu brīvai politiskai interpretācijai.