Patlaban šāds brīdis ir cilvēkiem, kuri dzīvo padomju laikā celtos daudzdzīvokļu namos, jo Eiropas Savienība (ES) šo māju siltināšanai Latvijā dāvina 156 miljonus eiro. Izklausās daudz, bet ar šo naudu pietiks labi ja 5% no aptuveni 20 tūkstošiem novecojušo namu, kuros dzīvojam mēs, mūsu vecāki un, iespējams, dzīvos arī mūsu bērni.

Teju 70% cilvēku Latvijā dzīvo daudzdzīvokļu ēkās, – daudzi no viņiem namos, kas būvēti pagājušajā gadsimtā, ir novecojuši, pat bīstami, jo to atjaunošanā līdzekļi līdz šim nav ieguldīti. Lielākā «aizķeršanās» daudzdzīvokļu namu siltināšanas programmās kopš to ieviešanas allaž ir bijusi un paliek iedzīvotāju skepse vai pasivitāte. Namos, kur kāds uzņemas iniciatīvu – klausās, skaidro, stāsta, pārliecina –, rēķins par siltumu vēlāk ir samazinājies pat uz pusi. Spilgts piemērs ir nams Rīgā, Bauskas ielā 63. 2015. gadā tika renovēts viens no šīs ēkas korpusiem, un pagājušā gada decembrī izmaksas par apkuri tajā bija divkārt zemākas nekā nesiltinātajā korpusā. Izmaksu starpība ļauj segt renovācijas izmaksas, bet nākotnē tas būs jūtams izmaksu samazinājums ik mēnesi. Nerunājot jau par nama vizuālo izskatu un dzīvokļu tirgus vērtību, kas siltinātos namos ir vidēji par 30% augstāka.

!Eiropas Savienība daudzdzīvokļu māju siltināšanai Latvijā dāvina 156 miljonus eiro. Ar šo naudu pietiks 5% no aptuveni 20 tūkstošiem novecojušo namu.

Tomēr vairumā gadījumu cilvēki izvairās uzņemties iniciatīvu, jo tas vēlāk draud ar «rūkšanu» no kaimiņiem, kuri, iespējams, būs ar kaut ko neapmierināti. Mūsu pieredze gan rāda pretējo – nosiltinātie, sakoptie nami zemāku izmaksu un vizuāli pievilcīgā izskata dēļ priecē to iedzīvotājus un drīz vien mudina rīkoties kaimiņus, kuri arī grib dzīvot ne sliktāk. Paradoksāli, bet pat tad, ja lielākā daļa no nepieciešamajiem energoefektivitātes un renovācijas ieguldījumiem tiek uzdāvināta, cilvēki ir gatavi rīkoties vien tad, ja var aptaustīt jau nosiltinātas mājas sienu, apskatīt rēķinu par siltumu. Neuzticība un aizdomīgums šajā gadījumā nozīmē, ka nākotnē nāksies maksāt vairāk par siltumu, dzīvot namā ar cauru jumtu, kas pamazām iet bojā.

Lai pieņemtu lēmumu par mājokļa energoefektivitātes uzlabošanu, ir nepieciešams vismaz 67% nama iedzīvotāju balsojums, taču uz pilnsapulcēm par šo jautājumu parasti ierodas labi ja ceturtā daļa iedzīvotāju. Mūsu pieredze rāda, ka iedzīvotāji kopumā atbalsta nama sakopšanu, siltināšanu, kāpņu telpas remontu, jumta sakārtošanu un citus uzlabojumus, taču pat uz nelielu rīcību šajā virzienā nav gatavi. Un tas nav tikai jautājums par izmaksām (šajā gadījumā runa taču ir par dāvinājumu līdz pat 50% apmērā no izmaksām) vai par kūtrumu. Drīzāk tās ir aizdomas, bailes no nezināmā un greizi priekšstati, iespējams, balstīti negatīvā līdzšinējā pieredzē. Tāpēc, kā to spilgti rāda Valmieras pilsētas pieredze, kur vienai nosiltinātai mājai sekoja vairākas nākamās, – iedzīvotājiem ir nepieciešami pozitīvi pieredzes stāsti. Un tādu Latvijā būs aizvien vairāk. Šobrīd jau esam saņēmuši teju 400 pieteikumu par mājokļu renovāciju Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Valmierā, Rēzeknē un citās Latvijas pilsētās. Darbi notiek aptuveni 50 namos, un katrs no tiem faktiski ir reklāmas stends tam, ka iedzīvotājiem tomēr ir iespējams vienoties un kopā iet uz vienotu mērķi – savu dzīves apstākļu uzlabošanu, enerģijas izmaksu samazināšanu.

Ar ES dāvinājuma līdzekļiem pietiks aptuveni 1000 mājokļu atjaunošanai, un šobrīd ir atlikusi aptuveni puse no pieejamā finansējuma. Tāpēc aicinu cilvēkus būt atbildīgiem, uzņemties iniciatīvu, iepazīties ar jau renovētu namu pieredzes stāstiem un spert pirmos soļus sava nama sakopšanā. Tie ir – iedzīvotāju vienošanās par šī procesa uzsākšanu, energoaudits, kas parādīs, kas tieši būtu darāms energoefektivitātes jomā, un būvniecības ekspertu piesaiste, kas palīdzēs saplānot darbus.

Mūsu pieredze rāda, ka, tiklīdz šī nosacītā «psiholoģiskā barjera», kas liedz noticēt labām pārmaiņām, ir pārvarēta, cilvēki ar nepacietību gaida, kāds pēc renovācijas izskatīsies viņu nams, kā mainīsies kāpņu telpa un acīmredzami saruks rēķins par siltumu.