Kopš neatkarības atgūšanas un 5. Saeimas sanākšanas nu jau ceturtdaļgadsimts ir pagājis, tas ir veselas paaudzes laiks. Sabiedriskās domas veidošanas un politisku lēmumu pieņemšanas centrs šobrīd pārbīdās pie tiem, kuriem Atmodas un Barikāžu laikā vēl nebija pat pases kabatā. Pie paaudzes, kas par stukačiem varbūt ir dzirdējuši, bet savā dzīves pieredzē nav no tā cietuši. Nodarījums ir bijis iepriekš, un bijis pret citiem, gribot negribot pārejot no realitātes leģendā.

Tā kā «maisu» process tā vai citādi virzās uz galu – vai tas būtu uz reālu rīcību vai arī uz pakāpenisku aizmiršanu –, vēlos padalīties ar dažiem apsvērumiem, kuri man nedod miera.

Es šeit atturēšos no gadu gadiem viļāto argumentu «par» un «pret» smalkas analīzes, jo neesmu eksperts ne jurisprudencē, ne cilvēktiesību zinātnēs. Protams, kādreiz minētais «tas nebūs taisnīgi pret tiem, ko publicēs, jo tur iekšā nav visi» ir apbrīnojami debils no ikkatra skatu punkta. Tad jau nevar tiesāt ne slepkavas, ne izvarotājus, jo visus tak nenoķer, vai ne? Tāda tiesāšana būtu netaisnīga pēc šādas «loģikas».

Ātras atriebes un stukaču tūlītējas linčošanas emocijas rādās noplakušas, tā vietā pakāpeniski priekšplānā nākot atziņai, ka sadzīviski netīkamais stukačisms bija sistēmas neizbēgama sastāvdaļa. Tā bija sistēma, ko fīrēja komunisti un kuras produkts ir vairāku paaudžu laikā selekcionētais homo sovieticus, šis komuņagu sistēmas iedzīvotājs un attīstītājs. Ne velti tāda panaiva avota kā kompartijas iestāžu telefonu grāmatu publikācija ir guvusi draisku ievērību. Atmodas laikā «labie» komunisti bija «mūsējie», bet stukači – neapšaubāmi «sliktie», lai arī pēdējie nepārprotami apkalpoja pirmos. Šī sabiedriskās attieksmes šizofrēnija, šķiet, pakāpeniski izvējojas un, iespējams, to varētu ierakstīt pie «maisu atvēršanas» procesa novilcināšanas pozitīvajām sekām.

Man nedod mieru divi šīs «maisu» ķezas aspekti. Pirmais – atgādināšu, kādus interesantus, cilvēciski pārliecinošus stāstus sabiedrība uzzināja, kad kāds no «maisos» potenciāli esošajiem nāca klajā ar savu notikumu versiju. Manā skatījumā, tie dod mūsu saprašanai par mūsu vēstures sovjetisko periodu, par homo sovieticus dzīves realitāti daudz vairāk par eksaktām statistikas tabulām.

Atļaušos izteikt cerību, ka tieši šis aspekts – fiksēt pēc iespējas pilnīgāk, pēc iespējas cilvēciskāk mūsu vēsturi – nenogrims dzeltenu sensāciju vilnī, kas neizbēgami mums pārskries sociālo platformu paviršās informācijas laikmetā.

Otrais – par tiem, kas savu stāstu vairs neizstāstīs.

Homo sovieticus vairums nebija primitīvi nodevēji, tie bija izdzīvotāji. Gan mazi gariņi, gan dižgari. Ticami, ka «atvēršana» to parādīs, un man šķiet, ka vairs nav jābaidās no sabiedriska infarkta, uzzinot, ka lēvenis šo «gaišo spēku» un «cīnītāju» savai izdzīvošanai ir lietojuši pieejamos instrumentus. Kā kurais un kas nu bija ērtāk, – gan līdzdalība atklātās komunistu organizācijās, gan slēptās, komunistus apkalpojošās. Bet zināma daļa no viņiem vairs nevarēs ne grēksūdzi nopublicēt, ne patizlu attaisnošanos tālrādē izstāstīt. Teikšu atklāti – šis aspekts mani dara bažīgu vairāk par visiem citiem. Galu galā ir virkne tiesas spriedumu, kas apstiprina kartotēkas «īpatnības», ja tā var teikt. Mēs, protams, varam nosmīnēt par dažiem no šiem spriedumiem, bet neapšaubāmi ir arī tādi, par kuriem man kā laikmeta lieciniekam nav ne mazāko šaubu: konkrētā persona nav sadarbojusies itin nekādā veidā, bet «kartiņu» ir aizpildījis iekārtas sabrukuma perioda čekists, kurš ir tāds pats homo sovieticus kā visi citi. Izdzīvotājs. Plāns ir, plāns jāpilda. Stūra mājas bufetē būs mednieku desiņas pēc grafika, starp citu, mājās gaida.

Un bufetes un pasūtījumu galdi bija gan čekā, gan cekā, gan glavkā, gan viskautkur. Tāpat kā ceļazīmes uz atpūtas namiem un ārzemju braucieniem. Pie sadales tā vai citādi bija klāt visi, sākot no «gaišajiem», «vadošajiem un virzošajiem», līdz pat «godīgiem darba darītājiem».

Ko darīt tiem, kas vairs nevarēs savu reputāciju tiesā aizstāvēt, savu stāstu sabiedrības tiesā prezentēt? Es nezinu, Dārgā Redakcija. Varbūt varat dot kādu padomu.

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.