Kas ir būtiskāks – saturs vai forma? Kā teicis slavenais arhitekts Frenks Loids Raits: "Form and function are one." Skaidrs, ka viens bez otra nevar. Tieši tas man nāk prātā, lasot jaunās Izglītības attīstības pamatnostādnes, kas publiskotas pirmajai apspriešanai.
Tā gribētos, lai lielie izglītības politikas dokumenti būtu jaunu ideju caurvīti un iedvesmojoši, bet ... Nemainīgs ir palicis pat ierastais Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) stils - svarīgus dokumentus virzīt uz priekšu vasarā, kad pedagogiem ir atvaļinājums.
Iepazīstoties ar jauno dokumentu, mani nepameta
sajūta, ka lasu feļetonu. Īsajā variantā it kā ietverts viss
būtiskais - mērķi, uzdevumi, rezultāti un vizualizācija, bet
garajā – sliktā valodā uzrakstīts sacerējums, kurā ir daudz
pretrunu, tiešu tulkojumu, kaitinoši bieža dažādu terminu
atkārtošana un liekvārdība, piemēram, "pierādījumos balstīta
izglītības politikas veidošana", "lietotājcentrēts",
"privātu līdzekļu finansētas skolas", bet "darba vidē
balstītas mācības" (DBV) ir pieminēts tik bieži, ka jau sāk
izklausīties pēc izsmiekla un visur izskan kā panaceja, kas visu
sakārtos, it kā mācīšanās pati par sevi vairs nebūtu vērtība.
Tāpat ir noplicināts arī jēdziens "uz izcilību vērsts".
Dokumenta valoda ir tik infantila, ka es nespēju saturu uztvert
nopietni.
Īsumā – es uzskatu, ka dokuments ir
jāpārstrādā tieši valodas dēļ. Šī brīža redakcijā to
nedrīkst dot apspriešanai profesionāļiem. Otrs svarīgs faktors,
kāpēc apstiprināšanas termiņš būtu būtiski jāpagarina, ir
COVID – 19 ietekme uz izglītības sistēmu. Dokumentā tas
pieminēts garāmejot, taču jau šobrīd ir skaidrs, ka izglītības
sistēma būtiski mainīsies, jo saturā un metodikā jārēķinās
ar attālinātajām mācībām un tam nepieciešamajiem resursiem.
Latvijas Universitātes pētnieki profesores Zandas Rubenes vadībā
rudenī veiks pētījumu par COVID – 19 ietekmi uz mācību
procesu, kā arī piedāvās risinājumus. Pētījums būs gatavs
decembrī, un, kā uzsvērts sagatavotajās Pamatnostādnēs, ir ļoti
svarīgi balstīties uz pētījumiem. Tāpēc aicinu nenonākt
pretrunās un patiešām jauno dokumentu balstīt uz kvalitatīviem
pētījumiem.
Protams, ka Pamatnostādnēs ir daudz atsauču uz lielajiem OECD
pētījumiem, kuru cienītāji nemitējas atgādināt, cik pareizi
būtu visus skolēnus salikt lielās pilsētu skolās. Es tam nekad
neesmu piekritusi un aicinu veikt arī kvalitatīvus pētījumus, ne
tikai kvantitatīvus. Tagad, koronavīrusa laikā, mēs redzam, ka
lielajās skolās distancēšanos nebūs viegli ievērot. Tāpat mēs
redzam, ka pat vismazākajās novadu skolās varam attālināti
piesaistīt labākos skolotājus no jebkuras vietas Latvijā.
Kolēģi no Neatkarīgās izglītības biedrības
(NIB) atsūtīja garu sarakstu ar paviršībām un neprecizitātēm,
bet šoreiz minēšu tikai dažas. 1. mērķis ir "labi pedagogi"
(īsinām garo raksturojumu), bet tajā pašā laikā no
Pamatnostādnēm izriet, ka pats būtiskākais ir nodrošināt gados
jaunu pedagogu ienākšanu skolās. Pie rādītājiem/indikatoriem,
kas attiecas uz pedagogiem, ir minēts par karjeras iespējām,
pedagogu vecumu un atalgojuma pieaugumu. Vai tiešām tikai šie
parametri raksturo "labus pedagogus", vai tas liecinās par
politikas rezultātu sasniegšanu?
Nav saprotams arī terminu "rādītājs" un
"indikators" lietojums. Vietām minēts tikai "rādītājs",
vietām tikai "indikators", bet citur divi vārdu savienojumi
"rādītāji un indikatori" un "rādītāju indikatori". Ar
3. mērķi (atbalsts ikvienam) saistītajā politikas rezultātā ir
rādītāji, kas norāda uz izglītības rezultātu.... Tad, kāpēc
dažādos politikas rezultātos ir viena veida rādītāji? Idejiski
jau tas tā varētu būt, bet tomēr nav uztverama pamata pieeja,
koncepcija, kā īsti skatāmies uz rādītājiem, kas demonstrē
sasniegto politikas rezultātu.
NIB kolēģi arī pauda satraukumu, ka jaunajā
dokumentā bērns nav izglītības procesa centrā. Formāli tas it
kā neapstiprinās (3.mērķis – atbalsts ikvienam), jo par
indivīdu un viņa vajadzībām runāts daudz, cits jautājums -
nepamet bažas par to, ka priekšplānā ir sistēma un birokrātija.
Mūsu biedri pamatoti uztraucas arī par mācību vides
modernizēšanu, kur ir par maz konkrētības. "Tiks stiprināta
izglītības iestāžu digitālo resursu kapacitāte" –
pedagogiem ir aizdomas, ka to stiprinās ne jau tagad un tūlīt, bet
gan 2026. gadā. NIB pavasarī veica pētījumu par to, kas
skolotājiem nepieciešams, lai veiksmīgi organizētu attālināto
mācību procesu, absolūtais vairākums norādīja, ka vajadzīgas
trīs lietas: datortehnika, digitālie mācību līdzekļi un
prasmes. Ļoti konkrēti varam izrēķināt ieguldāmās naudas
apjomu, lai katram skolotājam un skolēnam to nodrošinātu, bet tā
vietā mēs "stiprināsim kapacitāti". Vai tas ir tik sarežģīti
- nešķiest spēkus dažādu birokrātisku aprakstu radīšanai, bet
reāli nopirkt katram skolotājam un bērnam datoru un iemācīt to
lietot?
Katram uzdevumam un risinājumam nepieciešami
konkrēti termiņi un resursu ieguves avoti, citādi tāda tukša
parunāšanās vien sanāk. Man traucē arī tas, ka "jaunajās
pamatnostādnēs" paustās idejas nav vairs nekādas jaunās,
piemēram, jēdziens "skola kā mācīšanās organizācija"
(Maija Kokare par to uzrakstīja disertāciju pirms 10 gadiem),
kvalitātes monitorings (Marijas Golubevas vadītā darba grupa
ministra Roberta Ķīļa laikā - 2012.gadā) u.c.
Šis dokuments liecina par to, ka mūsu izglītības
sistēma arvien vairāk tiks birokratizēta. Jaunas datu bāzes,
absolventu monitoringi u.tml., manuprāt, ir pārspīlējumi. Laikā,
kad ir modē mūžizglītība un visi ir dzirdējuši profesores
Zandas Rubenes lekcijas par paaudžu pārmaiņām, šķiet pilnīgi
nevietā analizēt studiju programmu kvalitāti pēc absolventu darba
gaitām pēc 5 vai 10 gadiem. IZM plānots veidot speciālu nodaļu,
kas analizēs viena bērna izmaksas un veiks dažādu datu analīzi.
Izklausās it kā labi, taču IZM jau ir speciāla statistikas
nodaļa, kas gadiem vāc visu informāciju. Atliek tikai pieķerties
un izanalizēt.
Arī skolu autonomija ir pieminēta, bet, palasot
risinājumus, nebūs te nekāda autonomija, bet gan direktoru
robotizācija. Pie individuālizācijas ir pieminētas atšķirīgas
mācību laika un formāta iespējas, taču to nekādi nevarēs
savienot ar precīzu instrukciju radīšanu un ievērošanu. Vēl ir
arī ļoti daudz atsauču uz OECD un citiem statistiskajiem lielajiem
pētījumiem, taču izpaliek iedziļināšanās. Ir daudz skaistu
saukļu par personalizāciju un individualizāciju (kuriem dīvainā
kārtā nav sniegta definīcija), bet tajā pašā laikā visur tiek
uzsvērts, ka īstā kvalitāte var būt tikai lielās skolās, tātad
- lielās klasēs. Viss dokuments ir šādu pretrunu pilns. Piemēram,
iestājamies par izaugsmi ikvienam (3. mērķis – atbalsts
ikvienam), bet līdzekļus skolu vides sakārtošanai paredzam tikai
100 skolām (47 000 skolēniem)! Tas pats ir ar atbalsta personālu,
iekļaujošo izglītību utt. - nav ticams, ka šie resursi
atradīsies, jo nav nekāda kaut cik ticama plāna, kā to
nodrošināt.
Savas pārdomas noslēgšu ar iedvesmojošu
konstatējumu, kāpēc skolās būtu jāpalielina birokrātija -
"Pieaug arī pieprasījums pēc izglītības iestādes un indivīdus
ietekmējošo lēmumu pamatojumiem". Šim dokumentam pietrūkst
inteliģences. Aicinu to pārstrādāt!