Žurnālista un blogera Denisa Bartecka eksperiments šoreiz aizvedis viņu uz Dreiliņiem.

Ieskats sociālajā tīklā Facebook publicētajā D. Bartecka materiālā: 

Ik nedēļu no Latgales autobuss ved cilvēkus uz galvaspilsētu. Uz darbu. Uz lielu Latvijas kompāniju. Kompāniju, kuru zina ikviens. Cilvēki brauc strādāt smagu, fizisku darbu. Sešas dienas nedēļā. Ar nereālu darba grafiku. Ar nožēlojami zemu algu. Cilvēki brauc uz verdzību, turklāt brīvprātīgi. Un ne vienu reizi vien. Brauc ar autobusiem, kuri pastāvīgi kursē vairākas reizes nedēļā. Es solīju izmēģināt šo darbu pats un pastāstīt, kā tas bija. 

«Paņemiet līdzi gultasveļu un pārtikas produktus,» man atbildēja pa telefonu, un es ar somām devos uz Ludzas autobusu. Sagaidīju autobusu, kurā ir sešdesmit vietas un kuram pie loga bija uzraksts «Norīkojuma», kas veda mani uz galvaspilsētu. Vakarā es jau biju Rīgā. Mani izmitināja, es izņēmu savas mantas, parakstīju līgumu un gatavojos darbam. 

Darba devējs mums rezervēja vietas viesnīcā Prūšu nams Ķengaragā. Puse no izmitināšanas summas tiek apmaksāta, bet puse – atskaitīta no darbinieka algas. Vārdu «viesnīca» nosaukumā nevajag ņemt vērā, jo tas nav pat hostelis, tā ir kopmītne. Turklāt zemākajā līmenī, un pat manos studenta gados es tā būtu domājis. 

Kopmītne mani sagaida ar zeķu un ātri pagatavojamo nūdeļu smaržu. Šādas kopmītnes parasti tiek rādītas krievu filmās. Ziniet, tad, kad tiek filmētas vietas, kur uzturas nelegālie imigranti – tadžiki vai moldāvi. Tur ir šauri, gari koridori, istabas, istabas, istabas. Vismaz es runāju par to stāvu, kurā es dzīvoju. Netīras tualetes, Indijas un Nescafe «trīs vienā» pasaule. Lētās desas pasaule. Pasaule, kurā ir kečups sarkanās plastmasas pudelēs un lētā baltmaize. Optima līnija zīmola pasaule. Viesnīca ar saplēstām dušas durvīm, kur ūdens plūst no visiem stūriem. Mazgājies un pēkšņi bāc - ūdens ir auksts. Mazgājies un pēkšņi ūdens kļūst verdošs. Tomēr neatslābsti, tu esi Prūšu nams viesnīcā.

Tā saucamā viesnīca naktī tiek slēgta un atvērta tiek sešos rītā. Ne iziet, ne ienākt. Tāda, lūk, viesnīca. Astoņi eiro diennaktī. Par šādu naudu iespējams pārnakšņot, piemēram, centrā, manā iecienītajā Central hostel, kur ir cilvēcīgi apstākļi, jauks personāls un daudzi citi bonusi. Nevienā hostelī, kurā man nācies nakšņot (un esmu redzējis tiešām pretīgus), es neesmu redzējis blusas, bet Prūšu nams viesnīcā tās bija. Es pret tām esmu ļoti jūtīgs un alerģisks, es praktiski nevarēju gulēt, man niezēja rokas, tās bija pietūkušas un pirksti pulsēja. Es vēl joprojām nespēju gulēt, atceroties alerģisko reakciju, kas klostera eksperimenta laikā mani noveda līdz slimnīcai un nevēlos to atkārtot. 

Mēs nelielā istabiņā bijām pieci cilvēki. Nevaru precīzi nosaukt tās platību, taču eksperimentā uz kuģiem mēs trijatā dzīvojām telpā, kas bija divas reizes lielākas. Mēbeles – piecas gultas, saplēsts skapis, galds, pāris krēslu – un istabā vairs nav brīvas vietas. Garajā, šaurajā koridorā ir koplietošanas virtuve visam stāvam.  Pieejama elektriskā plīts ar diviem riņķiem, ledusskapis, tējkanna. Divas izlietnes. Televizors. Viss. Labi, ka šeit praktiski neviens negatavo, līdz ar to rindu arī nav. 

Septiņos no rīta netālu no ēkas apstājas autobuss, kas ved mūs strādāt. Uz Dreiliņiem, TOP noliktavu. Mēs tur komplektēsim pasūtījumus veikaliem. Kopā esam nedaudz vairāk kā divdesmit cilvēki. Katram no mums līdzi ir soma ar pusdienām, darba cimdiem un atstarojošu vesti. Darbiniekiem tā ir spilgti zaļā krāsā, bet brigadierim – oranža. Pie ieejas noliktavā mūs pārbauda apsardze, uzlīmē uz pusdienu produktiem uzlīmi, kas apliecina, ka tos mēs esam atveduši līdzi, nevis nozaguši. Mēs atstājam pusdienas ledusskapjos vai skapīšos, un ķeramies pie darba. 

Milzīga noliktava, kurā atrodas paletes ar visām iespējamajām precēm, brigadieri pēta dokumentus preču komplektācijai. Darbinieki tās nes, krāmē un brigadieris atzīmē padarīto. «Divas pakas – uz Skrīveriem, četras – uz Ainažiem.» Mēs aktīvi skraidām, galvenais ir atcerēties, kura palete domāta kuram veikalam. Kopumā 66 paletes dažādās noliktavas pusēs. Visu iegaumēt var divās dienās. Tā visu maiņu skraidi. Kad palete ir pilna, tās augstums sasniedz divus metrus, to iesaiņo, marķē ar personīgo numuru, paraksta, aizved un liek jaunu. Liekām sarunām nav laika, ir tikai nepārtraukts darbs. Simtiem kilometru gara plēve. Ik pēc divām stundām ir kolektīvs desmit minūšu pārtraukums. Uzpīpē un atkal nepārtraukta kustība. 

Kā jau rakstīju, esam vairāk nekā divdesmit cilvēki. Strādā lielākoties vīrieši no Daugavpils, galvenokārt krieviski runājoši. Ir trīs sievietes – brigadiere un divas darbinieces, kuras stiepj preces kopā ar mums. Pirmā ir sportiska, ne vecāka par divdesmit gadiem. Otrai ir nedaudz zem 40 gadiem, izbijusi mediķe. Kopā ar mums strādā arī noliktavu līdzstrādnieki, kuri saņem lielāku algu. Varu kļūdīties, bet, šķiet, vismaz divreiz vairāk. 

Es ļoti sen strādāju par dārzeņu bāzes komplektētāju Buļļu ielā. Dienā strādāju izdevniecībā Fenster, bet naktī – bāzē. Braucu uz bāzi tieši no izdevniecības, ar portfeli rokās. No rīta braucu uz Purvciemu, nomazgājos un atgriezos dienas darbā. Toreiz bāzē maksāja septiņus latus par maiņu. Šajā darbā noturējos divas nedēļas. Tā tāda liriska atkāpe. 

Plkst.14.00 ir pusdienas, kas ilgst pusstundu. Arī vakariņas ilgst pusstundu. Tās sākas tad, kad nokomplektētas visas preces galvenajā noliktavā. Pavakariņojam un uzpīpējam, un tad dodamies komplektēt preces uz ledusskapi. Arī tur nesam preces uz 66 punktiem. Tikai to atrašanās vieta ir pavisam cita nekā galvenajā noliktavā. Atcerēties to ir grūti, turklāt vēl vakarā pēc dienas darba. 

Starp citu, neviens iepriekš nebrīdināja par darbu ledusskapī. Tāpat arī par to, ka darba grafiks nepastāv – darbs beidzas tikai tad, kad visi pasūtījumi nokomplektēti. Kolēģi stāstīja, ka pirmssvētku dienās viņi strādāja arī līdz diviem naktī. Nekas pārsteidzošs – pieprasījums tad ir lielāks un pasūtījumu vairāk. No rīta atkal jādodas uz maiņu, bet neviens nežēlojas. Tieši pretēji – pēc divpadsmitiem naktī stundas likme ir lielāka. 

Paradokss. Mēs strādājam ar stundas likmi, taču līdz dienas beigām visi tik ļoti vēlas doties mājās un atpūsties, ka cenšamies strādāt ātrāk. Par papildu stundām mums ir vienalga. Starp citu, eksistē otrā elpa. Darba dienas beigās noliktavas apsargs atkal mūs pārbauda. 

Vakarā kājas ir nogurušas, tās ir smagas. Es strādāju skriešanas apavos, tāpēc vēl ir daudzmaz ciešami. Taču redzēju strādniekus celtniecības zābakos. Nesaprotu, kā viņi spēj izturēt četrpadsmit stundas uz kājām. Taču cilvēki strādā, nesūdzas. Daži vakarā lieto pretsāpju medikamentus. Starp citu, ja esat slims, tad negaidīt slimības lapu, taču par apmešanās vietu slimošanas dienās ir jāmaksā pašam. Tomēr neviens nelamā vadību, ka maksā maz vai daudz prasa, vismaz es neko tādu nedzirdēju. Vienīgā sūdzība, ko izteica vairāki darbinieki – ka nevar paspēt aizdoties uz veikalu. Mēs aizbraucam uz darbu, kad veikali vēl ir ciet, bet atbraucam tad, kad veikals jau ir ciet. Pat maizi nav iespējams nopirkt. Atbrauc mājās plkst.23, pusnaktī mazgājies, mazgā drēbes, sagatavo ēdienu rītdienai un aizmiedz. Un šāds grafiks ir sešas dienas nedēļā. Sestdien tevi atved uz Rīgu, no svētdienas līdz piektdienai ir darbs, bet sestdien aizved atpakaļ uz reģiona pilsētām. 

Es šo eksperimentu plānoju veikt vienu nedēļu – sešas darbdienas, taču neizdevās. Piektajā darba dienā man nācās darbu beigt jau piecos vakarā, jo sākās problēmas ar muguru. Centos to ārstēt ar medikamentiem un no rīta turpināt darbu, taču brīnums nenotika un nācās doties mājās. Problēmas sākās ne tik daudz ilgā fiziskā darba dēļ, bet vairāk – darba saldētavā dēļ, tas aktivizēja manas vecās vainas. Ja zinātu, ka jāstrādā aukstumā, sagatavotos un šīs problēmas nebūtu. Šo dienu laikā nopelnīju 98 eiro. Kompānija algu izmaksāja pat ātrāk, nekā solīts, viss tika maksāts oficiāli. Kopš manas aizbraukšanas man četrreiz zvanīja no darba un pārprasīja, vai neturpināšu ar viņiem sadarbību. Acīmredzot, viņi ir ieinteresēti piesaistīt darbiniekus. Un pie viņiem brauc. Cilvēki ir gatavi sadarboties, neskatoties uz zemo algu un citiem mīnusiem. 

No Latgales braucošie cilvēki šajā darbā galvaspilsētā iekārtojušies caur aģentūru HR factor. Neskatoties uz zemo algu un citiem faktoriem. Jā, daudziem strādājošajiem šis ir pagaidu darbs. Taču nav nekā pastāvīgāka kā pagaidu. Aģentūra atradusi pieeju darbiniekiem. Tā piedāvā bezmaksas transportu līdz galvaspilsētai, bezmaksas transportu uz darbu, dažādus papildu bonusus, dzīvesvietu, piedāvā avansu uzreiz pēc pirmās darba nedēļas. Darbinieki ir sociāli neadaptīvs kontingents, kas neizprot sava darba vērtību, nespēj paši pa tiešo vienoties ar darba devēju, atrast paši dzīvesvietu un nokārtot citus jautājumus. Tāpēc viņi ir pateicīgi aģentūrai, nelamā darba devēju un ir gatavi strādāt jebkuru stundu skaitu. Darbinieki gan nav deklasēti elementi, viņi vairumā nelieto alkoholu. Vismaz, ne darba nedēļas laikā - lielu alkohola patēriņu un tādas darba stundas un fizisko slodzi savienot nav iespējams. Pēc manām domām, tas, ko piedāvā personāla aģentūra HR factor, ir verdzība. Tomēr tas ir labāk nekā, ja šie cilvēki paliktu bez darba un iztikas līdzekļiem. Es ieteiktu darba devējiem pievērst uzmanību šai aģentūrai. Tā patlaban strādā ar lielākajiem uzņēmumiem valstī - TOP, Drogas, Dobeles dzirnavnieks, Ķekavas putnu fabrika - un tie ir tikai uzņēmumi, kurus es zinu. Ja jums ir nepieciešams lēts, nekvalificēts darba spēks, tad jums jādodas tieši pie šīs aģentūras.  

Es ieteiktu lielo kompāniju vadītājiem ik pa laikam paņemt atvaļinājumu un kaut vai nedēļu pastrādāt šādā darbā. Nevis, lai šokētos, bet lai iepazītu darbiniekus. Tāpat es ieteiktu viņiem arī padotos uz kādu nedēļu nosūtīt turpat, lai viņi iepazītu arī citu realitāti, un pārstātu žēloties par slikto dzīvi. Lai viņi nerakstītu tādas lietas kā «šīs zilās acis nespēj melot». Lai saprastu, ka dzīve ir dziļāka, tā ir arī citāda un nebeidzas rokas stiepiena attālumā. Lai pa labi un pa kreisi nesūdzētos par darba ļaušu nekreativitāti, kad mums aptuveni pusi no valsts veido Maxima kasieri. Starp citu, tās, kura sabruka. Bet principā nekas nav mainījies – Latgale jau izsenis skaitās izmiris reģions. Un šodien kompānijas HR factor autobusi divreiz nedēļā kursē maršrutā Rīga-Daugavpils-Rēzekne-Ludza. Un pretējā virzienā.

Noslēgšu savu rakstu ar personāla atlases kompānijas sludinājumu, kas man ļoti patika: «Šķiet, ka vasara nekad nebeigsies. Bet rudens, kā vienmēr, pienāk ar lietu un aukstumu. Esi gatavs ziemas sezonai. Pievienojies un jau pēc pirmās darba nedēļas varēsi bez uztraukuma skatīties sliktajiem laikapstākļiem tieši sejā! Tevi gaida darbs Rīgā un Rīgas rajonā. Transports no reģioniem un izmitināšana ir nodrošināta. Vakances: marķētājs, komplektētājs, krāvējs, gaļas pārstrādes ceha darbinieks. Iepriekšēja pieredze nav nepieciešama.»

Uzņēmuma komentārs: 

SIA «Iepirkumu grupa» mārketinga direktore Ilze Priedīte, komentējot rakstā minētos faktus, skaidro: «Vietējais veikalu tīkls «top!» ir 20 Latvijas uzņēmējiem piederošs veikalu tīkls, kas darbojas uz partnerības principa un kopumā nodrošina darba vietas vairāk nekā 4000 darbiniekiem. Attīstot un efektivizējot darbību, partneri attīsta savu uzņēmējdarbību un individuāli organizē noliktavu un loģistikas pakalpojumus dažādās Latvijas pilsētās. Kā zināms, konkurence mazumtirdzniecības sektorā mūsu valstī ir ļoti asa, cīņa ir arī par darbiniekiem, par to piesaisti, jo īpaši Rīgas rajonā.»

«Jau kādu laiku publiskajā telpā norit aktīvas diskusijas par darba spēka trūkumu būvniecības sektorā, ēdināšanas nozarē, mazumtirdzniecības sektors nav izņēmums. Ir veikalu un noliktavu īpašnieki, kas darbinieku piesaistei izmanto ārpakalpojumus, kā rakstā minēto SIA HR Factor aģentūru, tā saucamajai outstaffing funkcijai. Tirgus situācija rāda, ka ir cilvēki, kuri izvēlas sadarbību ar aģentūrām, nevis, piemēram, ar tiešo noliktavas vai veikala īpašnieku. Cilvēkiem ir izdevīgāk, ka šīs aģentūras nodrošina transporta pakalpojumus, nodrošina naktsmītnes, kas citādi, strādājot Rīgā un Rīgas apkaimē, darbiniekam izmaksātu daudz dārgāk. Runājot par konkrēto situāciju aicinām pievienoties kolektīvam, rakstot uz uzņēmuma mājaslapā norādīti epastu, kur nodrošināti labāki algas nosacījumi. Darba ņēmējam ir izvēles iespējas - izmantot ārpakalpojuma (aģentūru) piedāvājumus vai arī konkrētā uzņēmuma darba piedāvājumus vakantajām pozīcijām. Šajā gadījumā raksta autors ir izvēlējies būt darba ņēmējs SIA HR Factor, kas ir pakalpojuma sniedzējs vienam no veikalu tīkla top! partneriem, kā arī nodrošina šādu pakalpojumu citiem Latvijas uzņēmumiem. SIA «Iepirkumu grupa» ir mazumtirdzniecības veikalu tīkla «top!» pārstāvošais uzņēmums, kas veikalu tīklam nodrošina vienotu iepirkumu sistēmu un mārketinga aktivitātes. SIA «Iepirkumu grupa» nenodarbojas ar noliktavu apsaimniekošanu,» uzsver I. Priedīte.