Tā nu bija sagadījies, ka Jaunā laika uznāciens Latvijas politikā sakrita ar Latvijas Radio Rīta Rosmes raidījumiem, kuros četri mutīgi personāži apvingroja sabiedriski politiskās aktualitātes. Eināra Repšes ekscentriskie gājieni mums bija ārkārtīgi ērts apņirdzamu tēmu avots, un es šai ziņā biju pavisam nevaldāms. Daži salīdzinājumi no šodienas skatu punkta manas alošanās ilustrācijai.

Sāksim kaut vai ar to, ka, vēl būdams Latvijas Bankas prezidents (ko būtu grūti nosaukt par trūcīgu cilvēku), viņš sāka savu kampaņu ar ziedojumu vākšanu... nē, ne mazturīgajiem un pat ne partijai. Viņš vēsā mierā paziņoja, ka vēlas, lai tam personīgi saziedo vienu miljonu latu kā honorāru. Kāpēc? Lai būtu neatkarīgs un neuzpērkams. Starp citu, viņam izspruka arī apmēram tādi vārdi, ka, ja nesanāks, tad, mīļā tauta, neesam sapratušies, un es bez miljona no siltā krēsla nost nekāpšu.

Notikumi attīstījās līdzīgi, bet nepavisam ne tik kolorīti kā mūsu laikos. Saziedoja Repšem kādus 400 000 latu, kas tomēr ir kāds nekāds atbalsts grūtam brīdim, un, kas no šodienas viedokļa svarīgi, – tā bija privātpersonu nauda. Atklāti paprasīja, gandrīz pusi dabūja, viss puslīdz godīgi. Šodien tieslietu ministrs, kuram kampaņas laikā bija pilnīgi skaidrs, kā likvidēt pāris trīs ministrijas un nodrošināt tiesiskuma triumfu rīt uz pusdienlaiku, prasa pusmiljonu eiro budžeta naudas jautājuma izpētei, latviski sakot, nodokļu maksātāju naudas izplinderēšanai atbalstītāju interesēs. Toreiz, jaunlaiku iesākumos, apņirdzām gan neuzpērkamības pirkšanu ar priekšapmaksu, gan draudiem apvainoties un iet uz citām trepēm spēlēties. Tagad mums ir nevis miljona atklāta savākšana no atbalstītājiem, bet pretēja kustība: pēkšņa pusmiljona izvākšana no budžeta un izdalīšana atbalstītājiem, protams, bezkompromisa neuzpērkamības garantēšanai.

Ar to apvainošanos atkal tas pats: eksaltēts premjera kandidāts nozvēras, ka sakārtos čemodānu un dosies prom no nepateicīgās tautas uz mūžiem, ja tam nedos papremjerēt. Neiedeva, pareizāk sakot, līdz tam pat netika, pretendents pat netika izbalsots. Austiņas nolaidis, aizgāja uz Rīgas pili atzīties savā politimpotencē un devās kravāt čemodānus. Nu, un turēja vārdu par aizbraukšanu, kā jau parasti.

Repše arī solīja nezciksimt miljonu veselības aprūpei jau pirmajā gadā. Sak, JL būs iekšlietu ministrs, kas trīs dienās likvidēs visu kontrabandu, iegūto naudu atdos uzreiz veselības ministram un lieta darīta. Abiem šiem ministriem karjera iegriezās ne gluži tik saulaina, bet to nekādi nevar salīdzināt ar potenciālā kultūras ministra prātošanu par to, ka viņa vienīgās vērtības izmērs caur vannas ūdens slāni izskatās tāds vai šāds.

Galu galā Eināra Repšes leģendām apvītā staigāšana pa jumtiem, par kuru ņirdzām, vēderus turēdami, tagad šķiet personiskas varonības apdvesta, salīdzinot ar publisku, metodisku un izjustu puņķu gremošanu tālraides ēterā. Man šķita nepārspējami stulba grūtdieņu aizstāvju Štokenberga un Pabrika āvīšanās Saeimā, vicinot plakātiņus, stāvot deputātu vietu pēdējā rindā. Šodien tādu ieskaitītu akadēmiski atturīgo kategorijā, jo grupa agresīvu ākstu performancei iesēdina parlamenta krēslā krimināla elementa kartona svētbildi pilnā augumā!

Esmu vainīgs, atzīstos brīvprātīgi, lai arī saprotu, ka tas nebūs attaisnojums. Esmu vainīgs par sava naivuma un ideālisma daudzināšanu, radot maldīgu pārliecību, ka nekas divkosīgāks, stulbāks un smieklīgāks par jaunlaicēnu honorāra vākšanu un vazāšanos pa baznīcām izritinātiem karogiem viltus zvērestu došanai, vairs nav iespējams. Esmu alojies, esmu maldījies, un esmu maldinājis savus Rīta Rosmes klausītājus.

Godātā redakcija, caur Jūsu laikraksta slejām lūdzu nodot manu atvainošanos gadsimta sākuma politskatuves figurantiem, kurus savā iztēles trūkumā esmu kādreiz aplamājis par nepārspējamiem ākstiem. Man nebija taisnība. Atvainojos.

Paliekot Jūsu vēstuļdraugs –

Mārcis Bendiks

Bermudiskā trijstūrī starp Ķekavu–Iecavu–Baldoni, 2019. gada februārī