S. Smona ar ģimeni dzīvoja pašā Rīgas centrā, bet pirms kāda laika sāka just, ka meitai Annai ir diezgan minimāla izpratne par lauku dzīvi. "Lai gan mēs braucām uz laukiem, pietrūka izpratnes par to, kas ir lauki, kā rodas piens, kā izaug burkāns. Vienreiz uz mūsu lauku mājām Annai atbrauca ciemos draugs, kurš teliņu nosauca par kumeliņu, un mēs sapratām, ka vajadzētu šo situāciju kaut kā risināt. Radās ideja izveidot "Annas lauku skolu", kur bērni nometņu veidā var iepazīties ar lauku dzīvi un šarmu. Vēlamies to darīt gudri un saudzīgi, lai neveidojas kultūršoks – ja bērnu norauj no datora un liek grābt sienu, nekas labs nesanāks, radīsies tikai riebums. Tāpēc mēs bērniem mācām praktiskos lauku darbus izglītojoši-izklaidējošā veidā," viņa stāsta. 

S. Smona ir pasākumu producente, tāpēc organizēšana viņai nav sveša lieta. "Šo nometņu īstenošanai nepieciešamas ne tikai organizatoriskās prasmes, bet arī radoša un izdomas bagāta pieeja," viņa piebilst.

"Šobrīd vērojama tendence, ka cilvēki pārceļas uz dzīvi laukos, taču S. Smona uzskata, ka lauki vēl ir neapgūts resurss. "Ja mūsdienu bērni nezinās, kas ir lauki un ko tur dara, pēc gadiem 20 gadiem nebūs lauksaimnieku. Mēs cenšamies darīt preventīvo darbu, tāpēc septiņas dienas pavadīsim pilsētas neskartā vidē viesu mājā meža ielokā, iesim pārgājienos pa pļavām un mežiem, brauksim pie vietējiem lauksaimniekiem un zemnieku saimniecībām, mācīsimies, kas ir siena zārds un kā to sakraut. Būs arī kulinārijas nodarbības, kur mācīsimies kult sviestu. Katru dienu bērniem ir dažādi veicami darbiņi, ar ko ikdienā pilsētas bērns nav saskāries – izravēt burkānus, sakraut malkas grēdu utt. Tā ir iespēja uz nedēļu iemainīt "Youtube" pret lauku dzīvi," viņa teic. 

Ieplānots bērniem rādīt latviešu bērnu filmas – "Kapteiņa Enriko pulkstenis", "Maija un Paija", ko ikdienā bērni nemēdz skatīties, bet bariņā citā vidē kopā ar pašceptām vafelēm – labprāt.

Veidojot šo nometni, S. Smona vadījās pēc savām sajūtām – viņa pati kā 80. gadu bērns ar vienu kāju ir izbaudījusi vasaras laukos un burkānu ravēšana viņai neizraisa nekādas sliktas asociācijas. "Tas mani ir izaudzinājis par cilvēku un es zinu, ka dzīvē nepazudīšu. Vēlos šo sajūtu nodot nākamajai paaudzei. Varbūt šī nometne kādam no bērniem nākotnē radīs vēlmi būt par lauksaimnieku, jo mēs būsim parādījuši, ka tas nenozīmē sēdēt tikai pie govs astes – zemnieki audzē arī sparģeļus un ķiplokus. Vēlamies parādīt, ka bez pilsētas ir vēl kaut kas, turklāt pilsētas un lauku dzīve var būt savienojama. Arī mēs ar vīru dzīvojam laukos, bet turpinām strādāt pilsētā," viņa teic.

Jau pērn S. Smona sāka likt pamatus nometnei un testa režīmā tā darbojās viņas lauku mājās Sēlijā. S. Smonas skatījumā labākā atzinība ir tā, ka visas nedēļas garumā bērni teju vai nepaņēma rokās telefonus. Tāpat viņa sāka strādāt ar sociālajiem tīkliem un informēt sabiedrību. 

"Un tad uznāca Covid-19. Pirmkārt, cilvēkiem nav naudas un pieprasījums pēc nometnēm ir krities par kādiem 30%. Nometnes cena nav maza, jo viss maksā tik, cik maksā, ja domā par drošību un daudz maz saturīgu programmu. Ievērojot visus noteikumus par to, cik audzinātājiem jābūt, naktssargu, transporta nomu un ēdināšanu, nometne nevar maksāt mazāk. Otrkārt, konkurence ir ļoti sīva. Daudzi mūziķi un pasākumu organizatori, kas pelnīja naudu ar savu pamatdarbu, tagad ir pievērsušies nometnēm. Šis varbūt nav veiksmīgākais gads, kad sākt piedāvāt nometnes bērniem, bet šis ir labs laiks pavērot cilvēku paradumus. Šobrīd nav viegli, bet esmu pārliecināta, ka izdzīvos stiprākie un neatlaidīgākie. Lai izceltos, vajadzīgs atšķirīgs piedāvājums un mums tāds ir," spriež S. Smona.

Viņa vēlas turpināt nodarboties ar nometņu organizēšanu un cer, ka tālākā nākotnē izdosies izveidot lielāku kustību, kur bērni ar vecākiem var atbraukt arī ārpus nometnes. "Man visu laiku ir jaunas idejas. Jau zinu, ka nākamgad vedīšu bērnus pie vietējā mežizstrādes uzņēmuma, kam ir liela tehnika, kas bērnus varētu interesēt," teic S. Smona.

S. Smona uzskata, ka nometņu organizatori var palīdzēt veicināt konkrētu vietu popularitāti, tāpēc viņa uzskata, ka ir jāsadarbojas ar pašvaldībām un vietējiem uzņēmējiem. "Mēs viens otru barojam, tāpēc sadarbība ir svarīga. Piemēram, vecāki, nometnes beigās braucot pakaļ bērniem, var pasūtīt produktu grozu no vietējiem lauksaimniekiem – olas, tēju, medu utt. Viņi ir priecīgi par īstiem produktiem un arī vietējie saimnieki ir priecīgi par vēl kādu pircēju," tā viņa.