Nu pamata pieņēmums ir, ka apvienotās ekonomikas un veselības krīzes neskaidrība daudziem cilvēkiem likusi pārcelt vai pat pilnībā atcelt plānus par bērna radīšanu. Valdot šādam fonam, demogrāfijas eksperti turklāt brīdina, ka dzimstības kritums – sevišķi, ja pandēmija un ekonomiskie izaicinājumi ievelkas - nebūs vien pagaidu parādība. "Visi pierādījumi liecina, ka dzimstības līmenis un dzimušo skaits attīstītajā pasaules daļā strauji sarūk. Jo ilgāk turpināsies neskaidrības periods, jo nozīmīgāka tam būs ilgtermiņa ietekme uz dzimstību," klāstījuši, piemēram, Vīnes Wittgenstein Center for Demography and Global Human Capital pārstāvji.

Sarūk strauji

Itālijas Osservatorio Giovani aptaujas rezultāti liecina, ka Vācija, Francijā, Itālijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē vairāk nekā divas trešdaļas respondenti, kuri 2020. gadā sākotnēji bija ieplānojuši bērnu, galu galā nolēmuši šādus plānus atlikt vai pilnībā no tiem tuvāko gadu laikā atteikties.

Tiek norādīts, ka pandēmijas ietekme uz reālajiem dzimstības datiem vien vēl būs redzama. Tiesa gan, vairāku valstu datos kritums jau sāk atainoties. Piemēram, Francijā janvārī jaundzimušo skaits gada skatījumā bija sarucis par 13,5%, ziņo The Wall Street Journal. Rietumvalstīs demogrāfiskās tendences ilgstoši nav labas, lai gan šāds kritums uzskatāms par ļoti strauju. 2020. gadā pirmajos 10 mēnešos vidēji dzimstība šajā valsī esot sarukusi par 1,7%, liecina pieejamie dati.

Sevišķi bēdīga bilde šajā ziņā vērojama Itālijā, kur janvārī dzimstība gada skatījumā saplakusi par 21,6%. "Mūsu plāns vienmēr bija apprecēties un pēc tam nodibināt ģimeni. Tagad domāju, vai vispār būtu vajadzīgs bērns. Mums vairs nav tādas stabilitātes, pie kā es un mans partneris pirms tam tik smagi strādājam. Un es kļūstu vecāka," The Wall Street Journal izceļ kādas 36 gadus jaunas itālietes teikto. "Dzimstības samazināšanās ir sasniegusi vēl nebijušu līmeni. Tiek atliktas kāzas, un vairāk jauno pāru ir bez darba. Cilvēki, kuri zaudē darbu, nevar domāt par bērnu," teic, piemēram, Itālijas Vecmāšu asociācijas pārstāvji. Tāpat pandēmija ierobežo iespējas, kā cilvēki vispār var iepazīties. Arī tam, var būt ilgtermiņa efekts uz ģimeņu lielumu.

Jāņem vērā, ka pandēmija visus neietekmē vienādi. Veselības risku grupā pirmie tiek ierindoti veci cilvēki. Tomēr lielākais ekonomiskais trieciens ir pa nākamajām paaudzēm – sevišķi tā saucamo Millennials paaudzi, kurai nu jau ar gluži apbrīnojamu regularitāti nācies piedzīvot "gadsimta mēroga" krahus. Var pamēģināt izcelt arī vakcinēšanās procesu. Vispārēji pieņemts, ka vispirms tiek vakcinētas riska grupas, kas lielā mērā ietver tieši potes vecākiem cilvēkiem. Šāda pieeja ir saprotama, lai gan tā nebūs bez blaknēm. Tieši jaunieši ir tie, kas šajā brīdī pastiprināti zaudējuši darbu, mēģina to atrast un pa kuriem ekonomiskais trieciens ir bijis vissāpīgākais. Rezultātā tie arī ilgāk nespēs atgriezties nosacīti normālā ritmā. Tas var cementēt to ekonomisko atpalikšanu. Tam savukārt var būt negatīvas sekas uz ilgtermiņa ekonomikas dinamiku un demogrāfisko bildi.

Attiecībā uz ASV - The Brookings Institution aplēses liecina, ka pandēmijas iespaidā šajā valstī šogad, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, piedzims aptuveni par 300 tūkst. mazāk bērni. ASV pētnieki piebilst, ka, piemēram, bezdarba palielināšanās par vienu procentpunktu arī dzimstību samazina aptuveni par procentu. Pamatā tiek izcelts, ka ekonomiskās krīzes bieži pavada demogrāfiskās bedres. Piemēram, ASV dzimstība vairāku desmitu gadu augstāko līmeni sasniedza 2007. gadā. Pēc tam nāca globālā finanšu krīze, un kopš tā laika dzimstības līkne šajā valsī vien vērsta uz leju.

Par mazu dzimstību satraukums arī Āzijā. WSJ ziņo, ka arī vairākās Ķīnas pašvaldības vērsušas uzmanību uz ievērojamu dzimstības samazināšanos. Ķīna jau 2015. gadā atcēla savu viena bērna politiku. Šobrīd Ķīna atļauts pārim dzemdēt divus bērnus.

Ietekmēs ekonomiku

Demogrāfiskās tendences ir visai nopietna padarīšana. Ja sirmāka kļūst sabiedrība, tad mazasinīgāka kļūst arī ekonomika. Liels vecu cilvēku īpatsvars nozīmē, ka tie jāuztur mazam strādājošo skaitam, kas sabiedrības var iegūst tādā kā apburtajā aplī, kad jaunas ģimenes nevēlas radīt bērnus. Sarūkošs cilvēku skaits valstī un sabiedrības novecošanās pamatā nozīmē lēnāku ekonomikas izaugsmi, zemāku produktivitāti un vidējo dzīves līmeni, un spiedienu celt nodokļu nastu uz iedzīvotāju. Sarūkot strādājošo skaitam, valstī var arī saražot mazāk produktu un pakalpojumu, un no ekonomiskās aktivitātes var tikt iekasēts mazāks nodokļu apjoms. Mazāki nodokļu ieņēmumi nozīmē valsts sniegto pakalpojumu un veikto investīciju apjoma kritumu. Turklāt tieši jauni cilvēki finansē arī, piemēram, veselības un pensiju sistēmas.

Savukārt, lai lāpītu budžeta caurumus, kas rodas kaut vai no tiem pašiem demogrāfiskajiem caurumiem (nemaz nerunājot par visu citu), valsts var izlemt celt nodokļu slogu. Tikmēr pārlieku liels nodokļu slogs var vēl vairāk samazināt ekonomisko aktivitāti – kļūst neizdevīgi strādāt, veikt uzņēmējdarbību, investēt un līdz ar visu - radīt ģimenes un uzturēt bērnus.

Diemžēl gluži vai regulāri dažādos demogrāfiskajos apsekojumos negatīvajā ziņā visas pasaules līderi ir tieši mūsu valsts. Jau ziņots, ka Eurostat līknes liecina, ka, piemēram, 2100. gadā Latvijā iedzīvotāju skaits varētu būt sarucis aptuveni līdz miljonam. Tas arī nozīmētu, ka Latvijā dzīvo mazāk cilvēki nekā, piemēram, Igaunijā, kur šis samazinājums būtu lēzenāks.

Ir daudz brīdinājumi, ka attīstības valstis straujiem soļiem pietuvojušās stagnācijas scenārijam, kad mazāks cilvēku skaits kaut ko rada, patērē un arī uzņēmumi tādējādi sāk atlikt savas investīcijas. Tas var arī ,piemēram, nozīmēt, ka, izpētes un attīstības nolūkos tiek nodarbināts arvien mazāks cilvēku skaits, kas var rezultēties ar lēnīgāku progresu. Kāda veida risinājums šajā tiek saskatīts robotizācijā un imigrācijā, kam gan arī ir sava cena.

Jau ziņots, ka attīstītās valstis agrāk varējušas baudīt "unikālu dividendi". Bijis liels strādājošo skaits, ja salīdzina ar veciem cilvēkiem un bērniem, kas palīdzējis plaukt ekonomikai. Savukārt nu tas strauji mainās, un pandēmija pietuvošanos demogrāfiskajai aizai var būt ielikusi pat vēl nākamajā ātrumā. Piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds prognozējis, ka, jau 2050. gadā attīstītajās valstīs vidēji uz vienu strādājošo varētu būt viens pensionārs. Iespējams, tas pienāks daudz ātrāk. Risks ir, ka plaši paredzētā ilgāka dzīvošana šā brīža jaunajiem cilvēkiem tomēr nenāk komplektā ar dzīves kvalitāti.