Tādu ainu iezīmē DB aptaujātie dažādu jomu lauksaimnieki. Vienlaikus skanēja atziņa, ka pārtika bija, ir un būs vajadzīga cilvēkiem neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem. Neskaidrību migla Latvijas Cūku audzētāju asociācijas valdes locekle Dzintra Lejniece par lielāko nākamo gadu izaicinājumu uzskata Eiropas Zaļā kursa ļoti ambiciozo uzstādījumu ieviešanu dzīvē. “Dzīvnieku labturība, vide, klimata pārmaiņas,” būtiskākos izaicinājumus min D. Lejniece. 

Viņa atgādina, ka cūkkopība Eiropā ir ļoti industriāla sfēra. “Turklāt uzstādījumi un gaidas nereti ir augstākas, nekā ražotāju iespējas tās ieviest, un pat augstākas nekā nepieciešamība pēc tām,” skaidro D. Lejniece. Kā vēl vienu būtisku izaicinājumu viņa min vegānu kustību pasaulē. Paēdušas planētas kontekstā ir jautājums par proteīnu no dzīvniekiem vai augu valsts. “Ja raugās uz proteīnu no dzīvniekiem, tad jautājums ir, kādā veidā to ražot tā, lai pietiktu visiem un cilvēku pirktspēja būtu tāda, kas ļautu to iegādāties,” skaidro D. Lejniece. Viņa nenoliedz, ka pašreizējais produktu pašizmaksas līmenis nevarēs saglabāties, un tas nozīmē, ka cenu pieaugums nākotnē būs neizbēgams. Ražotāji uztraucas par savu konkurētspēju nākotnē, it īpaši, ja nav skaidrs, kas ir sākotnējais references atskaites punkts – gads, dzīvnieku blīvums, augu aizsardzības līdzekļu lietošanas apmērs? “Neesam vienīgie, jo arī citu valstu, piemēram, Somijas ražotāji, jautā, kā samazināt antibiotiku lietošanu dzīvniekiem par 50%, ja tās nelieto – nav, no kā ražot,” tā D. Lejniece. 

Viņa norāda, ka vecajās ES dalībvalstīs ir daudz intensīvāka ražošana nekā jaunajās: “Skandināvijas un Baltijas valstis ir salīdzinoši daudz zaļākas”. Viņa teic, ka dzīvojam pārmaiņu laikā un stagnācija nav nedz iespējama, nedz arī attaisnojama, jo būs jāpielāgojas un jāpārkārtojas atbilstoši jauninājumiem: “Raiņa daiļdarbā ir teikts – “pastāvēs, kas mainīsies”, un tas attiecas uz mums visiem”. Vienlaikus cilvēkiem pārtika bija, ir un būs vajadzīga. “Pašlaik esam ļoti pārtikuši, pateicoties pārtikas cenu pieejamībai, bet, kāda situācija būs nākotnē, to rādīs laiks,” tā D. Lejniece. 

Emisijas mazinās ar efektivitāti 

“Emisijas,” tā uz jautājumu, kas ir būtiskākais izaicinājums nākotnē, atbild Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas izpilddirektors Kaspars Melnis. Viņš uzskata, ka ar problēmām saskarsies gan lopkopība, gan graudkopība, kaut arī katrā no sfērām tās būs citādākas. “Ir liels spiediens gan no Eiropas institūcijām, gan arī no sabiedrības daļas par emisiju samazināšanu, taču, lai to īstenotu, ir nepieciešamas investīcijas ražošanā, tai jākļūst efektīvākai,” tā K. Melnis. 

Viņš atgādina, ka tajā pašā laikā svaiga piena iepirkuma cenas pašlaik ir zemākas, nekā tās bija pērn vai aizpērn. “Par kādiem līdzekļiem lai īstenojam šos ambiciozos emisiju samazināšanas plānus?” jautā K. Melnis. Jāņem arī vērā, ka ik gadu lopkopības sektors piedzīvo sarukšanu. “Ik gadu šajā sektorā strādāt kļūst arvien grūtāk, prasības pieaug, līdz ar to, visticamāk, samazināšanās tajā turpināsies,” prognozē K. Melnis. Viņš uzskata, ka emisiju samazināšanas prasības liks strādāt efektīvāk, un, ja to nespēs, tad no šī segmenta būs jāiet prom. “Tie ir izdevumi, un tāpēc jautājums – kas tos segs lauksaimniekiem?” jautā K. Melnis. 

Viņš atgādina iepriekšējās prognozes par piena cenām – tās pieaugs, kad pasaulē augs pieprasījums pēc ēdiena, bet pasaulē patērētāju skaits aug, bet ne piena iepirkuma cenas Latvijā. “Algas arī ir pieaugušas, un, ja piena iepirkuma cenas stāv uz vietas, tad visu vajadzību apmierināšanai, nemaz nerunājot par lieliem investīciju projektiem, naudas vienkārši nav,” skaidro K. Melnis. Viņš arī uzskata, ka emisiju, augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas samazināšanas prasību ieviešana lauksaimniekiem ES ir bezjēdzīga, ja tiek atļauts produkcijas imports no trešajām valstīm, kuru ražotājiem šādas prasības nav jāievēro. “Ja tā būs, tad savus pašmāju lauksaimniekus no vietējā tirgus izspiedīs lielās korporācijas, kuras ražos produkciju ārpus ES, to šajā teritorijā ievedīs un brīvi tirgos,” norāda K. Melnis. 

Bez tam kopīgā emisiju bilance tikai tāpēc, ka šeit neražosim, bet visu importēsim, planētas mērogā nemainīsies. “Latvieši ir sīksta tauta – strādāsim, un būtu pavisam cita konkurētspēja, ja ES valstīs nebūtu subsīdiju, kuru apmērs vecajās dalībvalstīs ir ievērojami augstāks nekā Latvijā. Būtu interesanti redzēt, kā šādos apstākļos strādā un konkurē Vācijas vai Nīderlandes lauksaimnieki ar mums tajā pašā vienotajā Eiropas tirgū,” tā K. Melnis. 

Pozīcijas neatdos 

Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Grasbergs norāda, ka lauksaimnieku vislielākais izaicinājums visos laikos ir bijuši un būs laika apstākļi. “Eiropa ir nostājusies uz Zaļā kursa ceļa, bet jārēķinās, ka citas valstis, kuras nav ES dalībvalstis, šo ceļu neies, bet savu produkciju gribēs realizēt ES, jo īpaši, ja tās cena būs pievilcīgāka patērētājiem nekā pašu mājās ražotais ar stingrajām prasībām un nosacījumiem,” skaidro J. Grasbergs. Viņš atzīst, ka šādā situācijā ir liels risks pašmāju ražotājiem pazaudēt savu mājas tirgu, jo imports spiedīs realizācijas cenas lejā, bet prasības būs uzcēlušas ražošanas izmaksas. 

“Šāda situācija neiestājas, ja runas sakrīt ar darbiem un patērētāji pērk tikai tos produktus, kuri ražoti atbilstoši ES augu aizsardzības, CO2 emisiju samazināšanas prasībām, un tādējādi to ievedēji ES spiesti pakļauties pircēju vēlmēm,” alternatīvu iespējamo situāciju rāda J. Grasbergs. Viņš pieļauj, ka sākotnējie izaicinājumi var vēlāk pārvērsties par ieguvumiem Latvijas lauksaimniekiem. 

“Mūsu zemniekiem ir jāpielāgojas jaunajām prasībām, nevajag pretnostatīt bioloģiskos pret konvencionālajiem pārtikas ražotājiem, un tādējādi kļūt ilgtspējīgākiem,” norāda J. Grasbergs. Vēl jo vairāk, ja Latvijā ir salīdzinoši laba situācija, jo, lai arī ekonomiskie rādītāji nav tie augstākie Eiropā, taču pēc zaļuma (bioloģiskās lauksaimniecības platību īpatsvara, augu aizsardzības līdzekļu un antibiotiku izmantošanas mazuma) esam Eiropas līderi. 

“Piena tirgū Latvija ir atpalikusi par 10–15 un pat 20% no ES vidējās svaiga piena iepirkuma cenas, un tāpēc piena lopkopji nav varējuši daudz ko atļauties, ko varēja atļauties tādi paši piena piegādātāji Nīderlandē vai Dānijā, tāpēc Latvijas zemniekiem pārslēgšanās uz jauno kursu būs daudz vieglāka nekā minēto valstu konkurentiem,” tā J. Grasbergs. 

Viņš arī norāda, ka Latvijas pozīcija ir, ka visiem jaunajiem nosacījumiem un papildu ierobežojumiem būtu jābūt vienādiem visās ES dalībvalstīs un jebkuram ierobežojumam vai prasībai ir jābūt segtai ar finansēm. “Ja saimnieks savus laukus miglo vienu reizi gadā, tad viņam nav iespēju to samazināt par 50%, jo pusi lauka apstrādāt ar augu aizsardzības līdzekļiem nav ne ekonomiski pamatoti, ne arī lietderīgi,” tā J. Grasbergs. Viņš vēlas redzēt bioloģisko saimniecību platību pieaugumu uz tirgus spiediena rēķina, nevis uz administratīvo prasību rēķina. 

“Pielāgotas kultūras ir risinājums. Ja gribam izaudzēt pārtikas kviešus, tad bioloģiskajā saimniecībā to izdarīt būs pagrūti, bet griķus var. Tāpēc jau arī pašlaik konvencionālajā lauksaimniecībā strādājošie griķus audzē tieši tāpat kā bioloģiskajās saimniecībās,” norāda J. Grasbergs. 

Viņš atzīst, ka pagaidām uz daudziem lauksaimnieku jautājumiem skaidru atbilžu vēl nav, jo par tiem vēl notiek debates Eiropas institūciju līmenī. “Konvencionālajā lauksaimniecībā spēcīgās valstis apzinās, kas sagaida viņu lauksaimniekus, un tāpēc vēlas saudzīgāku pāreju,” uz vēl vienu sabiedroto norāda J. Grasbergs. Viņš norāda, ka pozīciju izstrāde notiek kopīgi ar lauksaimniekiem, un lēmums balstīts uz realitāti, lai nezaudētu konkurētspēju tirgū. 

Pārdomāti lēmumi 

“Nozares lielākais ikdienas izaicinātājs ir daba – laika apstākļi, kam seko politika, kura var būt gan lauksaimniekus saudzējoša, gan dramatiski nedraudzīga,” vērtē Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Latraps valdes priekšsēdētājs Edgars Ruža. Viņš atgādina, ka Latvija mīl dažādas Eiropas prasības savās mājās pastiprināt un arī ne pārāk pārdomāti ar tām rīkoties. “Tas ir ļoti būtisks izaicinājums, ar ko zemnieku organizācijām būtu ļoti nopietni jāstrādā, lai no tā sevi pasargātu,” uzsver E. Ruža. 

Viņaprāt, Latvijai ir unikālas iespējas izmantot zemi un šeit valdošo klimatu, lai videi draudzīgi ražotu veselīgus, kvalitatīvus produktus salīdzinājumā ar daudzām citām valstīm. “70., 80. un 90. gados – laikā, kad pasaulē ļoti daudz ķīmiķoja, – Latvija savas ekonomiskās situācijas dēļ to nevarēja atļauties, bet tagad ejam ļoti cilvēkiem un videi draudzīgā virzienā,” skaidro E. Ruža. Viņš uzsver, ka šo Latvijas virzienu ļoti novērtē arī saražotās produkcijas pircēji ārzemēs.