Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par Eiropas Zaļā kursa iespējamo sociāli ekonomisko ietekmi uz zemes nozarēm un darbavietām, un apdzīvotību reģionos. 

Zina uzstādījumus 

“Eiropas lielie politiskie uzstādījumi lauksaimniecībai ir zināmi – par 50% samazināt augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, par 50% samazināt antibiotiku izmantošanu, par 20% samazināt mēslojuma apmērus, samazināt CO2 emisijas, palielināt bioloģiskās lauksaimniecības īpatsvaru līdz 25% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes apmēra. Tajā pašā laikā nav skaidrības, piemēram, attiecībā uz stratēģijas “no lauka līdz galdam” mērķu sasniegšanas devumu no katras ES dalībvalsts, jo īpaši, ja katra atrodas citādā situācijā,” skaidro Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre. 

Viņa savu sacīto pamato ar to, ka vidēji ES uz vienu hektāru lieto 2,82 kg augu aizsardzības līdzekļu aktīvās vielas, tajā pašā laikā Latvijā šis apjoms ir tikai 0,8 kg/ha, bet ir valstis, kur šis apjoms ir piecas – sešas reizes augstāks nekā Latvijā. “Ir nepieciešamas politiķu, ierēdņu un uzņēmēju kopīgas diskusijas, zinātnieku iesaiste, lai noteiktu un ES pierādītu to augu aizsardzības līdzekļu līmeni, par kuru zemāk samazināt šo preparātu lietošanu, nodarbojoties ar lauksaimniecību, nav iespējams, jo bez tiem nav iespējams sekmīgi cīnīties pret kaitēkļiem un slimībām un spēt iegūto produkciju piedāvāt par pieņemamām cenām,” tā M. Dzelzkalēja-Burmistre.

Viņa prognozē, ka minētie uzstādījumi ir diametrāli pretēji patērētājiem tieši cenu kontekstā un arī ražībai (kura, visticamāk, samazināsies), tātad darba ražīgumam un efektivitātei. 

Kļūdaini pieņēmumi ceļā uz greizo spoguļu karaļvalsti 

“Kūdra atrodas ES Zaļā kursa frontes pirmajā līnijā, kaut arī Latvijā iegūto kūdru pārstrādā substrātos, ko izmanto stādaudzētāji un lauksaimnieki, tāpēc nav skaidrs, kāpēc ilgstoši atjaunojams resurss kūdra Eiropas ieskatā ir fosilais resurss,” retoriski jautā SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks. Viņš norāda, ka ES pieeja visu mērīt ar vienu olekti neder visiem dzīves gadījumiem, jo dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga situācija, proti, Somija un Īrija, kur liels apjoms kūdras tika izmantots enerģētikā, nav salīdzināma ar Latviju, kur enerģētikā patērē mazāk par 2% no iegūtā apjoma. 

“Eiropā lēmumi tika pieņemti, balstoties uz pieņēmumu, ka ikviens iegūtās kūdras m3 tiek sadedzināts, un, kaut arī Latvijā kūdra tiek iegūta pavisam citām vajadzībām, tik un tā šis resurss tika ierindots kopā ar Polijas akmeņoglēm, Igaunijas degslānekli kā fosilais kurināmais, kura ieguve ir jāpārtrauc, jo tas rada būtiskas CO2 emisijas,” norāda U. Ameriks. Viņu pārsteidz, cik kļūdaina informācija tiek izmantota ļoti svarīgu lēmumu pieņemšanā. “Kas ir tie eksperti, kuri šādus aplamus un realitātei neatbilstošus pieņēmumus gatavoja? Kāpēc CO2 emisijas apjoms augsnēm Latvijā ir piemērots kā Vācijai, Francijai, kurās ir pavisam cits klimats un pat citas augsnes? Kāpēc augšņu CO2 emisijas Latvijā nav balstītas uz zinātniskiem pētījumiem, bet gan pieņēmumiem, kur par pamatu izmantotas citu valstu, kuras atrodas pavisam citā klimatiskā zonā, augšņu emisijas?” jautā U. Ameriks.

Viņš uzskata, ka uz šiem kļūdainajiem pieņēmumiem nevar balstīt nākamos lēmumus, kas skar Latvijas tautsaimniecību. “Saprotu, ka Vācijā purvu nosusināšanu īstenoja pirms vairākiem desmitiem gadu, bet tagad šīs vēsturiskās kļūdas vēlas labot uz citu valstu rēķina, un šajā virzienā arī piestrādā ne viena vien nevalstiskā organizācija, izdarot spiedienu uz lēmumu pieņēmējiem Latvijā,” tā U. Ameriks. Viņš secina, ka ES dodas centralizācijas virzienā, jo arvien mazāk lēmumu var tikt pieņemti vietējā līmenī. 

Tikai kopā var sasniegt izcilu rezultātu 

“Svarīgākais, lai redzētu kopainu zemes izmantošanā un neieslīgtu diskusijā ar noliegumiem kādas nozares esamībai vai kādu produktu ražošanai, bet gan meklēt iespējas, kā vienai nozarei papildināt citas, jo pamatmērķis ir būt produktīviem un efektīviem saimniekiem uz katru hektāru, ikvienu produktu un kopumā nodrošināt sabiedrības labklājību,” skaidro AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis. 

Viņš norāda, ka Latvijā joprojām atpaliekam produktivitātē, darba ražīgumā salīdzinājumā ar ES vecajām dalībvalstīm. “Jāmāk sarunāties un diskutēt, tad varēsim atrast ikviena zemes hektāra izmantošanā labāko risinājumu, ņemot vērā lielos ES uzstādījumus, piemēram, CO2 piesaistē vai, tieši pretēji, cik tas tiek laists gaisā, vienlaikus iemācīties lasīt algoritmus, kuri nemitīgi tiek pilnveidoti,” tā U. Biķis. 

Meža nozare – Latvijas valsts mežzinātnes institūta Silava personā – pēdējos gados ir veikusi mājasdarbu – pētījumus par CO2 piesaisti un emisiju apjomiem, dodot iespējas rēķināt. “Kompleksa skatījuma par Latvijas zemi nav, un par to arī nav attiecīga līmeņa diskusiju, kas arī ir satraukuma pamats,” norāda U. Biķis. 

Viņš atgādina, ka Latvijas pozīcija var atšķirties no citu valstu pozīcijām, bet sava viedokļa aizstāvēšanai visiem – politiķiem, ierēdņiem, uzņēmējiem – ir jābūt vienās pozīcijās, jāredz kopaina, jo, strīdoties savā starpā, neko nepanāksim un nespēsim aizstāvēt savas intereses ES. 

“Nevar salīdzināt ES dienvidu zemes ar ziemeļvalstīm, jo dienvidos koki plantācijās izaug 15–20 gados, bet Latvijas situācijā to pašu rezultātu var sasniegt tikai 50–70 gados. Tas nozīmē, ka visi vienādi nevarēs un, lai maksimizētu ieguvumus gan attiecībā pret klimatu, gan bioloģisko daudzveidību, katram būs savs pasākumu izpildes kalendārs,” tā U. Biķis. Viņš uzsver, ka Latvijai ir savi mērķi un Latviju nevajag salīdzināt, piemēram, ar Spāniju, Franciju vai pat Zviedriju. 

“Esam uzmanīgi, mēģinām iesaistīt visas nozares (kuras izmanto zemi) un meklējam labākos risinājumus, lai spētu sasniegt izvirzītos mērķus, kas nav nepareizi, bet gan svarīgākais ir un būs, kā mēs paši tos pildām,” iesaka U. Biķis. Viņš atgādina, ka koks augot piesaista CO2 un CO2 tiek glabāts tā dēvētajā koka bankā – koksnes izstrādājumā. CO2 var noglabāt arī daudzgadīgajos augos.

“Iespējams, kūdras augšņu īpašnieks mainīs savu saimniecisko darbību un lauksaimniecības vietā nodarbosies ar mežsaimniecību. Šim procesam jābūt brīvprātīgam, lai neradītu spriedzi, nepazaudētu darbavietas un neradītu situāciju, kad ir daudz hektāru, kurus apsaimniekojam primitīvi, ar mazu subsīdiju, izdarot vienu mazu darbību, bet gan tieši pretēji, lai konkrētā zeme radītu iespējami garāku produktu ķēdi un vairāk darbavietu, tātad arī nodokļu ieņēmumu,” savu pozīciju skaidro U. Biķis. 

Laiks mājasdarbiem 

“Ir skaidrs, kura darbība cik lielas emisijas rada, bet pagaidām nav zināms, cik lielas CO2 emisijas piesaista lauksaimniecība, jo tajā audzē augus, kuri, tāpat kā meži, patērē CO2 ,” norāda M. Dzelzkalēja-Burmistre. Lai lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji tuvotos klimata mērķu sasniegšanai, ir nepieciešams zināt, kuras darbības kādās augsnēs rada lielāku CO2 emisiju. 

“Tā kā vislielākās emisijas rodas, kustinot organiskās augsnes, tad vispirms būs nepieciešams mājasdarbs (jāpaveic līdz 2025.–2026. gadam) – kur Latvijā ir šādas augsnes un cik daudz, un pēc tam varēs risināt jautājumu par saimniekošanas maiņu tajās, jo dārzeņus audzēt tur vairs nevarēs, bet varēs tās transformēt par ganībām vai pat stādīt ilggadīgos augus, tostarp kokus, kuri piesaista CO2 ,” darbu plānu rāda M. Dzelzkalēja-Burmistre. 

Viņasprāt, šādai transformācijai būs nepieciešams valsts atbalsts un stimuli, lai šī pārorientēšanās dotu vislabāko iespējamo rezultātu valstij un tās saistību izpildei klimata mērķu sasniegšanai. “Lauksaimnieki jau šodien gribētu dzirdēt atbildes, tādu pagaidām nav,” tā M. Dzelzkalēja-Burmistre. 

Bažas par zaļā viļņa efektu

“Lai pieņemtu lēmumus par to, kā rīkoties, ir nepieciešams adekvāts pašreizējās situācijas novērtējums, kurš skar nevis tikai vienu sfēru, bet gan kompleksi visas jomas, vienlaikus paturot prātā iespējamo lēmumu rīcības sociāli ekonomisko ietekmi uz darbavietām reģionos, nodokļu ieņēmumiem utt.,” uzsver U. Ameriks. 

Viņaprāt, Latvijā vislielākā problēma ir demogrāfiskā situācija, jo valsts jau pašlaik paliek tukša. “Kas notiks ar iedzīvotājiem Latvijas reģionos pēc Zaļā kursa iedzīvināšanas, kādas un kur būs darba vietas?” jautā U. Ameriks. Viņaprāt, nedrīkst aprobežot tos resursus, kuri jau pašlaik ir aizsargāti un kuri ir ilgtspējīgi. 

“Baidos, ka Zaļā kursa ietvaros tiks izveidots jauns vilnis, kurš pašlaik Latvijā strādājošus cilvēkus aiznesīs darba gaitās uz ārzemēm, kur būs (radīsies) darba vietas,” tā U. Ameriks. M. Dzelzkalēja-Burmistre uzskata, ka nedrīkst pieļaut situāciju, ka Latvija ir skaisti zaļa, bet tukša un nabadzīga zeme. 

Jāizmanto iespējas 

“Audzējot labklājību, spiediens uz dabu pieaug, un tāpēc arī prasības par bioloģisko daudzveidību un teritorijām, kuras jāatstāj dabai, ir pamatotas, jo neviens jau negrib Latvijā dzīvot Nīderlandes ainavā, kur ikviens zemes m2 ir apstrādāts un piesātināts ar daudzkārt lielāku vielu daudzumu nekā Latvijā,” skaidro U. Biķis. 

Viņš uzskata, ka dotās iespējas vairāk lietot tieši atjaunojamos resursus ir jāizmanto. “Var kokus iestādīt vairāk, taču cik ātrā tempā un kādu atdevi tas radīs CO2 piesaistē? Ik gadu Latvijā ar stādaudzētavās izaudzētiem kociņiem apstāda apmēram 20 000 ha, un apstādīt, piemēram, papildu 100 000 ha nebūs iespējams, nepalielinot stādu audzēšanas jaudas,” norāda U. Biķis. 

Viņaprāt, jābūt iespējām pareizā laikā un vietā augt saimnieciski. “Ir vajadzīga koordinēta rīcība starp ministrijām, kurā iesaistītas nozares un uzņēmumi, lai rastu labākos risinājumus,” tā U. Biķis. U. Ameriks savukārt norāda uz precedentu, ka iestādes nemaz nevēlas, lai nozare savu komentāru sniegtu. 

“Ir bijušas situācijas, kad saņemam gatavu dokumentu, kura izstrādes procesā neesam piedalījušies, mūsu viedokli neviens nav vēlējies zināt, bet tajā ietvertās prasības attiecas tieši uz nozari,” tā U. Ameriks. Viņaprāt, šādas situācijas vairs nedrīkst atkārtoties. 

M. Dzelzkalējas-Burmistres pieredze rāda, ka savulaik ierēdņu, uzņēmēju, politiķu galvu salikšana kopā notikusi daudz vairāk nekā pašlaik, kad katra puse laivu airē vairāk savā virzienā.