To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektore, profesore Irina Pilvere. Viņa atzīst, ka Eiropa nolēmusi mainīt dažādus nosacījumus lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem un vienīgā iespēja aizstāvēt savas intereses Latvijai ir zinātniski pētījumi, uz kuriem balstīti valdības lēmumi.

Fragments no intervijas

Kā Latvijā izmantojam savu zemi lauksaimniecībā?

Zeme ir viena no Latvijas valsts bagātībām, un tā dod lielas iespējas šajā valstī dzīvojošajiem un strādājošajiem, jo īpaši, ja mums nav tādu derīgo izrakteņu (nafta, gāze, metāla rūdas, dārgakmeņi u.tml.), kādi ir citām valstīm. Vienlaikus Latvijai ir salīdzinoši daudz zemes, kura izmantojama lauksaimniecībā. 

Rēķinot lauksaimniecībā izmantojamo zemi uz vienu iedzīvotāju, Latvija ir otrajā vietā Eiropas Savienībā, nedaudz atpaliekot tikai no Lietuvas. Latvijas Lauksaimniecības universitātes pētījumi pierāda korelāciju starp lauksaimniecībā izmantojamās zemes daudzumu un iedzīvotāju skaitu konkrētā pagastā, kā arī visas teritorijas attīstību. Ja ir darbs (darbavieta), tad cilvēki attiecīgo vietu nepametīs un nedosies peļņā uz galvaspilsētu vai ārzemēm. Tomēr Latvijā joprojām ir apmēram 250 000 ha zemes, kas nav apsaimniekota, ir aizaugusi un ko varētu izmantot lauksaimnieciskās produkcijas ražošanai. Pozitīvi, ka pēdējo 10 gadu laikā šādu platību apmērs ir samazinājies par apmēram sesto daļu jeb 50 000 ha, jo 2010. gadā tādu bija ap 300 000 ha. Salīdzinājumā ar vecajām ES dalībvalstīm, kur lauksaimniecībā izmantojamās zemes tiek apstrādātas līdz grāvim un ceļam, Latvijai ir lieliskas rezerves palielināt lauksaimniecībā izmantojamo zemju apmēru.

Protams, bija un būs jautājums, kas ir tie iemesli, kāpēc šajās platībās lauksaimnieciskā darbība nenotiek, – saimnieku un finansējuma trūkums, reljefa īpatnības, lauku sadrumstalotība, piekļuves grūtības vai kādas citas problēmas –, vai tās vispār varēs atgūt tieši lauksaimnieciskajai ražošanai. Svarīgs aspekts ir šo pašlaik lauksaimniecībā neizmantoto zemju ģeogrāfiskais novietojums. Liels šādu zemju apjoms atrodas tieši Latvijas austrumu robežas tuvumā un arī Rīgas apkaimē, kur galvenais iemesls ir pārāk liela to sadrumstalotība (daudz mazu zemes gabalu). Tajā pašā laikā Zemgalē ne tikai nav šādu tukšo zemes platību, kur varētu izcirst krūmus (novākt apaugumu) un to izmantot lauksaimniecībā, bet, ja kāds hektārs parādās nomas tirgū, tad par to ir sīva cīņa. Otra neizmantotā iespēja slēpjas lauksaimnieciskās zemes apsaimniekošanas efektivitātē.

Diemžēl salīdzinājumā ar vecajām ES dalībvalstīm Latvijā neesam pietiekami efektīvi izmantojuši savu zemes resursa potenciālu, jo pēc produkcijas vērtības uz vienu hektāru no lauksaimniecībā izmantojamās zemes Latvija ir gandrīz pēdējā vietā visā ES. Pašreizējā lauksaimniecības ražošanas struktūra Latvijā lēnām veicina zemes izmantošanu maksimāli augstākas pievienotās vērtības produkcijas ražošanai, taču šo procesu var stimulēt ar valsts politikas palīdzību.

Uzdevums būtu kāpināt lauksaimnieciskās produkcijas ražību un to zemju apsaimniekošanu, kuras var izmantot zemkopībā. Protams, lielākais izaicinājums – ko darīt ar to lauksaimniecības zemi, kuras vērtējums pēc auglības ir mazāks par 25 ballēm, ja vidēji Latvijā ir 38 balles. To, ka ne visu lauksaimniecībā izmantojamo zemi varēs izmantot tieši lauksaimniecībā un gūt peļņu, rāda ne tikai Latvijas, bet arī ārvalstu zinātnieku pētījumi un secinājumi.

To nosaka vairāki faktori – kur atrodas konkrētais zemes gabals, vai tas ir meliorēts vai ne, kāds ir tā reljefs, mitruma režīms, piekļuves iespējas u.tml. Protams, lēmums, ko un kā darīt konkrētajā zemes gabalā, ir jāpieņem tā īpašniekam. Ja zeme ir ražošanas līdzeklis, tad nepieciešams to izmantot tā, lai gūtu peļņu, un tad jānodrošina lauksaimniecības produkcijas ražošana un realizācija tirgū, lai lauksaimnieki spēj ģenerēt ienākumus sev un savai ģimenei.

Savukārt, ja uzsvars tiek likts uz nodarbinātību lauku teritorijās, tad vajadzētu attīstīt tās jomas, kurās ir nepieciešams ievērojami lielāks darba darītāju skaits. Tas vairāk atbilstu piena lopkopībai, augļkopībai un dārzeņkopībai. Katrā lauksaimnieciskās darbības jomā ir savi veicinošie un arī bremzējošie faktori. Lauksaimniecības zemes Latvijā (pēc īpašumtiesībām) ir ļoti sadrumstalotas (nelieli īpašumi), taču no otras puses tas ir pamats, lai attīstītos tās nozares, kurām, lai nodrošinātu ieņēmumus to apsaimniekotājiem, nav nepieciešamas lielas platības, piemēram, dārzkopība, kas gan prasa salīdzinoši lielus kapitālieguldījumus un darbaspēku, bet saražotā produkcija ir ar ļoti augstu vērtību. Tādējādi, mainot uzsvarus un specializāciju Latvijā, varētu panākt lielāku lauksaimnieciskās produkcijas pievienoto vērtību un arī ienākumus no viena zemes hektāra.

Visu interviju lasiet 27.aprīļa žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!